Pievienot darbus Atzīmētie0
Darbs ir veiksmīgi atzīmēts!

Atzīmētie darbi

Skatītie0

Skatītie darbi

Grozs0
Darbs ir sekmīgi pievienots grozam!

Grozs

Reģistrēties

interneta bibliotēka
Atlants.lv bibliotēka
6,49 € Ielikt grozā
Gribi lētāk?
Identifikators:955588
 
Autors:
Vērtējums:
Publicēts: 21.02.2005.
Valoda: Latviešu
Līmenis: Augstskolas
Literatūras saraksts: 17 vienības
Atsauces: Ir
Darba fragmentsAizvērt

Nauda ir īpaša prece jeb vispārējs ekvivalents, kurā iemiesots sasbiedriskais darbs un ar kuru var intuit visu citu preču vērtību.
Naudai ir sena vēsture. Senajos laikos, kad sāka attīstīties amatniecība un cilvēku sabiedrībā radās nepieciešamība savstarpēji apmainīt kādas mantas. Preču maiņas atttīstības sākumos mainīja tikai vienu preci pret citu. Reizē ar amatniecību sāka attīstītiies arī tirdzniecība. Pirms sākumā pastāvēja vienkārša maiņas tirdzniecība. Cilvēkiem, piemēram, bija nepieciešams krams, bet viņu apmetnes apkaimē tas nebija atrodams, toties tur varēja savākt krāšņus gliemežvākus rotas lieatu darināšanai. Senais tirgotāju priekštecis devās ar saviem gliemežvākiem pie cilvēkiem, kuru rīcībā bija krams, un iemainīja sev vajadzīgo materiālu.
Attīstoties sabiedriskajai darba dalīšanai, sāka izdalīties atsevišķas preces un vēlāk kāda viena prece, pret kuru katrā laikā varēja iegūt jebkuru citu, šī prece kļuva par naudu.
Naudas lomu ir izpildījušas dažādas preces. Preču saimniecības sākumā ganu ciltīm šāda nauda bija lopi, zvejniekiem zivis un gliemežvāki, medniekiem zvērādas. Amatniecībai atdaloties no zemkopības un sabiedrībai kļūstot bagātākai, naudas nozīmi ieguva metāli. [13, 7.lpp.]
Aizvien vairāk, attīstoties zemkopībai, lopkopībai un amatniecībai, pieauga arī maiņas tirdzniecības apjoms. Sāka rasties tirgotāji-cilvēki, kuru galvenā nodarbošanās bija tirdzniecība. Tirgotāji darbojās kā starpnieki starp
Dažādu preču-labības, lopkopības produktu un citu izstrādājumu ražotājiem gūdami sev zināmu peļņu.Neērtā maiņas tirdzniecība spieda cilvekus meklēt kādu citu tirgošanās veidu, meklēt tādu preci, par kuru varētu iemainīt jebkādu mantu. Tirgotttāji atzina, ka šāda prece varetu būt dārgmetāli – zelts un sudrabs.Šos dārgmetālus sāka lietot tirdzniecībā,sudraba stienīti varēja apmainīt pret govi vai desmit aitām,pret divdesmit mēriem labības. Šādu preci, kurai atbilst zināms daudzums citu precu, sauc par naudu. Tomēr arī mūsdienās sastopamas tautas, kuras kā naudu izmanto gliemežvākus, pat akmeņus.
Ar laiku dargmetālu vidū monopol stāvokli ieguva zelts. Līdz ar to preču pasaule sadalījās divos polos - visas preces un nauda. Vēlākos cilvēces attīstības posmos paplašinājas zelta izstrādājumu veids.
Sākumā dārgmetāli naudas apgrozibā funkcionēja lējumu veidā, bet pakapeniski tos aizstāja monētas - metālu lējumi un kalumi ar noteiktu formu. Monētu kalšanas tiesības pamazām pārņēma valsts, kas ar laiku samazinaja monetas kaluma daudzumu, atstajot uz monētām agrāk apzīmēto nominālo vērtību.
Grieķu kolonijas saka kalt monētas jau 6.g.s.p.m.ē. visas D-Itālijas un Sīrijas pilsētas kala sudraba monētas. 4 – 3 g.s. grieķu monetariji sasniedza augstu meistarību monētu kalšanā. Pirmās etrusku monētas paradījās 5.g.s. beigās p.m.ē. Tās kala no zelta, elektrona,sudraba un bronzas.Romā monētas atlēja formās, uz kurām parādījās dzīvnieku attēli - vērsis, cūka, ērglis.Šie smagie un masīvie stieņi bija maz piemēroti tirdzniecības darījumos. Galvenie monētu nomināli Romā bija bronzas ass, sudraba sestercijs,denārijs.[13, 8.lpp.]
Vienveidība, dalāmība, portativitāte, saglabājamība, augsta sabiedriskā vērtība un relatīva vērtību stabilitāte bija tās īpašības, kas dārgmetālus izvirzīja pirmajā vietā.
Dārgmetāli par naudu kļuva savu labo, noderīgo īpašību dēļ. Zeltam un sudrabam kā precēm pašām par sevi ir liela vērtība, tāpēc samērā neliels daudzums šo dārgfmetālu gabalu ir ērts apgrozības līdzeklis. Minētajiem dārgmetāliem piemīt viendabīgums, jo divi metāla gabali ne ar ko neatšķiras viens no otra. Zelts kā arī citi metāli ir viegli dalāmi mazākos gabalos. Šajā procesā dārgmetālu kopējā vērtība nesamazinās. Izcilu dārgmetālu īpašība ir saglabājamība, tie neoksidējas un nerūsē. Zelta un sudraba monētas apgrozībā bija gadu tūkstošiem, kā naudas veids kalpoja arī mazāk vērtīgu metālu monētas kā varš un bronza. Papīra naudas vēsture aizsākās Ķīnā apmēram 650g.m.ē.. tomēr tās pastāvēšana bija īslaicīga jo tās daudzums neatbilda preču apgrozības nepieciešamībai. Vēlāk papīra nauda parādās Eiropā 18.gs. Francijā, sākuma to labprāt pieņem, bet tad tā noved pie inflācijas un papīra naudas ražošana uz laiku tiek pārtraukta. 19.gs. finansisti izanalizēja papīra naudas priekšrocības un nonākdami pie secinājuma, ka tai daudz pozitīvu īpašību, sāka strauju tās ieviešanu Eiropā. Šis process attīstījas balstoties uz ražošanas straujo paplašināšanos kas prasījas arvien lielāku zelta un sudraba monētu apgrozīju mu līdz ar to nepieciešamību pāriet uz citu naudas sistēmu. Visa pamatā ir ekonomiska iespēja zeltu un sudrabu apmainīt pret papīra naudas zīmēm. Nauda pilda apgrozības līdzekļa, maiņas līdzekļa un maksašanas līdzekļa funkcijas. Kad papīra nauda aizstaj dārgmetāla monētas, pierādās fakts ka tā var būt arī nepilnvērtīga pati par sevi, tā var būt no papīra. Papīra naudas lietošanas vērtību nosaka valsts juridiskie likumi, ka šo naudas zīmi katram jāpieņem veicot maksājumus.[14, 38.lpp.]…

Autora komentārsAtvērt
Parādīt vairāk līdzīgos ...

Atlants

Izvēlies autorizēšanās veidu

E-pasts + parole

E-pasts + parole

Norādīta nepareiza e-pasta adrese vai parole!
Ienākt

Aizmirsi paroli?

Draugiem.pase
Facebook

Neesi reģistrējies?

Reģistrējies un saņem bez maksas!

Lai saņemtu bezmaksas darbus no Atlants.lv, ir nepieciešams reģistrēties. Tas ir vienkārši un aizņems vien dažas sekundes.

Ja Tu jau esi reģistrējies, vari vienkārši un varēsi saņemt bezmaksas darbus.

Atcelt Reģistrēties