Mihaila Bulgakova romāns „Meistars un Margarita” var kalpot par labu vielu, lai izgaismotu naudas un baudas tēmu, un tieši histēriķes diskursā, jo šis diskurss ir tas, ar kura starpniecību autors stāsta, droši vien pats to neapzinoties vai sajūtot to tikai zemapziņā. Visi romāna personāži ir histēriķi un galvenie varoņi ir pabijuši psihiatriskajā klīnikā. Pie kam, dominējošā slimība šajā bēdu namā ir šizofrēnija - personības dalīšanās. Naudai ir pievērsta neatslābstoša uzmanība visā sižeta izklāstā un tai pa pēdām ( vai arī pa priekšu! ) visur iet bauda. Un kas gan cits autora stāstā ir bauda, ja ne mūžīgās mīlestības alkas?! Tad steigsimies arī mēs tām abām pa pēdām, tikai paturēsim prātā, ka, piemēram, tāds izcils rakstnieks kā Aksels Munte savā „Stāstā par Sanmikelu” noliedz psihoanalīzi un principā arī hipnozi, pasakot, ka tās ir blēņas. ( A. Munte. Stāsts par Sanmikelu. Rīga, 1971. g., 224.– 229. lpp.) Atstāsim neievērotus dažus mūsdienu „sazvērestības teorijas” autorus ( kurus, protams, nedrīkstam saukt vārdos ), kuri uzskata, ka „žīdi valda pasaulē” un dara to ar naudas palīdzību. Tāpat atmetīsim dažus ārstus – filozofus, kuri apkopojuši datus par ebreju tautības zinātnieku dominējošo lomu sabiedriskajās un humanitārajās zinībās. Tātad, manuprāt, atteiksimies arī no kunga un universitātes diskursiem( atsaucoties uz augstāk minēto, tie ir saplūduši un nevar pateikt, kurš ir valdošais! ), kuri tik redzami iezīmēti Volanda, Jēzus, Poncija Pilāta un Meistara tēlos. Atteiksimies, bet ne līdz galam, jo grāmatas autors, neapšaubāmi, ir analītiķis, kura objekti (personāži ) sižeta gaitā to tik vien dara kā pārvēršas par paša autora vēlmes cēloni, mēģinādami provocēt viņu gan ar varas, gan zināšanu, gan baudas starpniecību. …