Šodien kā maksu par preci pieņem papīra gabaliņus( banknotes). Banknotēm pašām nav vērtības, tās kļūst par naudu tikai tad, kad visi piekrīt to pieņemt par maksāšanas līdzekli.
Nauda funkcionē kā:
Vērtības mērs;
Apgrozības līdzeklis;
Bagātības uzkrāšanas līdzeklis;
Maksāšanas līdzeklis.
Reiz dzīvoja nabadzīgs vīrs. Viņš dedzināja ogles un bieži brauca uz pilsētu preci pārdot. Kādu dienu viņš tur satika pazīstamu vīru un sāka tērzēt.
- Ir gan te daudz kungu, visi melnās drēbēs vien staigā,
- ogļu dedzinātājs sacīja. – Tie laikam mācīti vīri. Man arī gribētos tādam būt.
Melns jau tu esi diezgan,- paziņa pasmējās.- Nopērc vēl melnas drēbes, tad būsi tāds pats mācīts vīrs kā citi.
Ogļu dedzinātājs tā arī izdarīja- izdeva visu naudu un pārbrauca mājās bez neviena graša.
Nu, vai daudz naudas dabūji?- sieva jautā.
Tagad mums, sieviņ, nekā netrūks! – šis atbild.
Nu es esmu gudrs un mācīts vīrs.
Redzu jau, redzu! – sieva atcērt.- Alus piesūcies, sāc muldēt.
Tieši tolaik ķēniņam bija pazudis gredzens. Viņš aicināja pie sevis visādus mācītus vīrus, lai tie palīdz gredzenu atrast. To uzzināja ogļu dedzinātājs un tūliņ devās pie ķēniņa.
Kas tu tāds es?- ķēniņš jautā.
Esmu gudrs, mācīts vīrs un labs pareģis. Ja tā, tad pasaki, kas man gredzenu nozadzis.
Nav tāda noslēpuma, ko nevarētu atklāt,- ogļu dedzinātājs saka.- Tikai daudz laika vajag un daudz papīru jāpieraksta.
Ķēniņš dod šim mācīta vīra vietu pilī, dod laiku un papīru, cik vajag, lai tikai atrod zagli. Drīz vien visi nomana, ka šis nav nekāds muļķis, bet gan mācīts vīrs, jo pieraksta tādu kaudzi papīru, ka tīri bail. Un izlasīt arī neviens nevar, tik savādi līkumi tur sarakstīti. Taču laiks skrien nemanot, bet no zagļa nav ne vēsts.
Ķēniņš sāka jau šaubīties par mācītā vīra gudrību un piesacīja: ja trīs dienās zagli neatradīs, tad būs slikti.
-Labs nāk ar gaidīšanu, silts ar sildīšanu,- ogļu dedzinātājs atbild.- Kā lai dabū ogles, ja malka vēl nav izdegusi?
Bet ķēniņš tādas valodas negrib ne dzirdēt. Nu ogļu dedzinātājs noprata, ka labi vairs nav. Bet ko lai dara?
Visu laiku mācīto vīru bija apkalpojuši ķēniņa sulaiņi- tie paši, kas gredzenu nozaguši. Kad viens no sulaiņiem ienāca vakariņu galdu kopt, ogļu dedzinātājs pagrieza galvu uz ienācēja pusi, paskatījās uz to un nopūzdamies sacīja
-Pirmais jau klāt!
Viņš gribēja sacīt, ka viena diena jau aizgājusi un pirmais vakars jau pienācis. Bet sulainis nodomāja, ka mācītais vīrs runā par viņu.
-Tam nu gan gudra galva!- sulainis sacīja biedriem un pastāstīja, ko ogļu dedzinātājs teicis.
Nākamajā dienā otrs sulainis arī gaida, vai mācītais vīrs viņam ko nesacīs. Un patiesi: kad sulainis nokopj vakariņu galdu, pareģis, smagi nopūzdamies, izdveš:
-Arī otrais tepat!
Nu trešais sulainis nepacietīgi gaida, ko šim teiks. Kā tad: trešajā vakarā šis iet ar traukiem no istabas ārā, te mācītais vīrs, rokas salicis, iesaucas:
-Un te ir trešais!…
