Latvija atrodas nedaudz sāņus no senajiem Rietumu civilizācijas attīstības un izplatības centriem, tomēr tās vēsture ir bijusi notikumiem bagāta un harmoniski iekļaujas Eiropas dažādo laikmetu kopainā. Daudzkrāsainais tālākās un nesenās pagātnes mantojums, kas uzkrājies, gan svešinieku varā atrodoties, gan pašiem esot kungiem savā zemē, saglabāts un no paaudzes paaudzē nodots, jo senatne latviešiem vienmēr bijusi dzīvotspējas apliecinājums un gudrības avots.
Latvijas muzeji, sabiedriskās organizācijas un arī pilsoņi ir rūpīgi vākuši, glabājuši un pētījuši senatnes liecības, tostarp arī īpaši vērtīgos numismātiskos materiālus.
Naudas vēsture Latvijā ir ļoti interesanta un vienlaikus sarežģīta. To noteikusi mūsu zemes ilgstošā saistība ar lielajiem tirdzniecības ceļiem. Tāpat īpatnas pēdas Latvijas monētniecībā atstājusi vācu, poļu, zviedru un krievu politiskā un ekonomiskā virskundzība.
Senākā līdz šim Latvijas teritorijā atrastā nauda ir romiešu monētas. Tās šeit nonākušas pa t.s. dzintara ceļu, kas aizsākās Karnuntas pilsētā pie Donavas (tagad – Ungārijā), tad cauri Klodzko ielejai virzījās uz Baltijas jūru, tālāk gar tās krastu līdz senprūšu zemei Sembijai (Kaļiņingradas apgabals), visbeidzot, šķērsojot Klaipēdas novadu, sasniedza Kurzemes piekrasti. Otrs bija jūras ceļš, kas aizsākās Gallijas provincēs un Reinas novadā, nāca no Utrehtas pilsētas apkaimes (tag. Holandē), apliecās apkārt Jitlandes pussalai un pāri Baltijas jūrai turpinājās līdz Odras, Vislas, Nemudas un Daugavas grīvai. Iespējams, daļa romiešu monētu Latvijā nokļuva arī no Romas impērijas austrumu daļas – cauri Melnās jūras piekrastes pilsētām un tālāk pa Dņepras – Daugavas ūdensceļu.
Par romiešu monētām lielākoties maksāja ar dzintaru, bet Latvijas vidus un austrumdaļas iedzīvotāji, kam dzintara nebija, pret monētām mainīja kažokādas, vasku, medu.
Nav drošu ziņu, ka romiešu monētas Latvijas teritorijā kādreiz būtu veikušas naudas funkcijas mūsdienu izpratnē, bet kā maiņas līdzeklis tās neapšaubāmi ir lietotas. Par to, ka šīs monētas uzskatītas par vērtīgām un pat viņsaulē noderīgām, liecina tas, ka monētas kā rituālpiedeva dotas mirušajiem līdzi kapā.[1.;25.]
Depozītos, senās dzīvesvietās, kapulaukos un savrupatradumos iegūtas apm. 500 romiešu monētas. Lielākā daļa monētu ir ļoti skaistas, bieži vien tie ir īsti mākslas darbi, kuri atspoguļo no grieķiem pārņemtās monētu mākslas tradīcijas. Monētu aversā parasti redzams reljefs valdnieka vai viņa dzimtai piederīgā krūšutēls, vai galva profilā. Reversā bieži attēlots kāds Dievs ar tā atribūtiem, svētku vai kulta ainas utt. Valdnieku portretos izpaužas gan individuālās īpatnības, gan rakstura iezīmes. Mākslas vēsturnieki dažreiz pēc tiem var noteikt, kuru imperatoru attēlo tas vai cits līdz šim neidentificētais skulpturālais portrets.…
