Nauda latviešu un senebreju mitoloģijā

Nauda latviešu mitoloģijā
Šīs daļas veidošanā pamatā izmantota Janīnas Kursītes grāmata “Mītiskais folklorā, literatūrā, mākslā”, jo šajā grāmatā bija atrodams daudz labi izmantojamas informācijas tieši par mani interesējošo tēmu. Vēl arī sadaļas “Paslēptā nauda” rakstīšanā izmantoju Janīnas Kursītes sastādīto dažādu autoru grāmatu “Literatūras krustpunktu meklējumos”.

Vārds “nauda”
Šī vārda pamatā ir indoeiropiešu sakne neud – satvert, ņemt lietošanai. Nozīmes attīstība: ‘labums’ -> ‘īpašums’ (arī ‘lops, lopi kā maiņas vērtība’) -> ‘nauda’2.
Ar vārdu “nauda” sākotnēji varēja apzīmēt jebkuru lietu vai priekšmetu, kas bija derīgs apmaiņai (piemēram, medu, vasku, kažokādas, dzintaru, lopus, sudraba vai zelta izstrādājumus).
Citi ļaudis laimes raud
Es laimītes neraudāju,
Mana laime kalniņāi
Pelēkā naudiņā.
LD 28 179
Te un līdzīgos folkloras tekstos saglabājusies senākā vārda “nauda” nozīme. Taču ne vienmēr nosauktais labums (piemēram, lopi) to arī nozīmē. Tautasdziesmām raksturīga slēptās nozīmes lietošana, kā piemēram:
Ko, vīriņ, tu rājies,
Neba tavu naudu dzēru:
Es pārdevu melnu jēru,
Melnā jēra naudu dzēru.
LD 34 878
“Melnais jērs” – tā nozīme jāmeklē nevis kādās lopkopības dainās, bet gan nerātnajās.

Ir radniecīgas saknes vārdi citās indoeiropiešu valodās (piemēram, lietuviešu nauda – labums, derīgums, lietderība; īpašums; senindiešu naut –liellops) kas liecina, ka “naudai” senāk bijusi plašāka nozīme (īpašums, kas der apmaiņai).
Senais cilvēks vienmēr centās neatstāt maku pilnīgi tukšu, kaut nedaudz naudas tas tomēr centās atstāt. Labs naudas piesaistītājs līdzeklis bijis zivju zvīņas, kuras gadu mijā paslēpa naudas maciņā.

…