Vajadzība pēc drošības radīja NATO (Ziemeļatlantijas līguma organizācija) un arī mazā Latvija šodien, lai būtu drošībā un varētu mierīgi attīstīties vēlas iestāties NATO.
Jau Otrā pasaules kara laikā sadarbībā starp rietumvalstīm un PSRS bija vērojamas saspringtas attiecības. Nesaskaņas pieņēmās spēkā sarunu laikā, kad tika apspriests Polijas pagaidu valdības liktenis, un šī iemesla dēļ Polija nebija pārstāvēta, kad 1945. gada 26. jūnijā Sanfrancisko tika parakstīta ANO harta.
1946. gada 5. martā Lielbritānijas premjers Vinstons Čērčils savā runā Fultonas pilsētā Misūrī štatā sacīja, ka „no Ščecinas pie Baltijas jūras līdz Triestai pie Adrijas jūras pāri kontinentam ir nolaidies dzelzs priekškars”.
Pēckara periodā Rietumeiropas valstis un to Ziemeļamerikas sabiedrotie juta vajadzību pēc spēka, ko varētu pretstatīt Padomju Savienībai un radās doma par starptautiskas organizācijas izveidi, kas datu zināmu drošību.
1948. gada 17. martā tika parakstīts Briseles līgums starp piecām Rietumeiropas valstīm – Beļģiju, Franciju, Luksemburgu, Nīderlandi un Lielbritāniju. Briseles līgums paredzēja izstrādāt kopēju aizsardzības sistēmu un stiprināt saikni starp tām veidā, kurš dotu iespēju pretoties ideoloģiskiem, politiskiem un militāriem draudiem to drošībai. Tas bija pirmais solis procesā, kurš virzīja uz Ziemeļatlantijas līguma parakstīšanu un Ziemeļatlantijas Alianses izveidi.
…
