Ievadam ieskats Ziemeļatlantijas līgumu organizācijas (North Atlantic Treaty Organization, NATO) izveidošanā. NATO izveidoja 1949.gada 4.aprīlī ASV, Kanāda un desmit Eiropas valstis - Apvienotā Karaliste, Beļģija, Dānija, Francija, Islande, Itālija, Luksemburga, Nīderlande, Norvēģija un Portugāle. Interese par šādu valstu apvienošanos vienā organizācijā radās laika posmā no 1945.gada līdz 1949.gadam, kad Rietumeiropas valstis un Ziemeļamerikas sabiedrotie saskārās ar neatliekamu vajadzību pēc ekonomiskās situācijas atjaunošanas. Kā arī pastiprinātu interesi radīja PSRS paplašināšanās politika un izmantotās metodes. Kā viens no valstu apvienošanās mērķiem bija tas, ka Padomju Savienības Komunistiskā partija, paziņojot savus ideālistiskos mērķus nerespektēs Apvienoto Nāciju Organizācijas hartu un starptautiskās vienošanās, kas tika panāktas kara beigās. Kā arī tās valstis kuras saskārušās ar agresiju no ārpuses, vai iekšzemes apvērsumu paustu agresiju, nevarētu garantēt nacionālo suverenitāti, vai neatkarību. Bailes vēl vairāk pavairoja „valdības uzspiestā antidemokrātiskā kārtība un spēkā esošās opozīcijas, cilvēku un pilsoņu pamattiesību un brīvības apspiešana daudzās Centrāleiropas un Austrumeiropas valstīs, kā arī citur pasaulē.” [NATO rokasgrāmata, 29.lpp] Jautājums par valstu nacionālo suverenitāti un drošību saasinājās ar draudu izteikšanu Norvēģijas, Turcijas, Grieķijas un Rietumeiropas valstu suverenitātei. Briseles līguma parakstīšana 1948.gadā iezīmēja Rietumeiropas valstu apņemšanos izstrādāt kopīgu aizsardzības sistēmu, kā arī tas bija veids kā aizsargāties pret politiskiem un militāriem draudiem to drošībai. Pēc Briseles līguma noslēgšana tika veiktas sarunas ar ASV un Kanādu par atsevišķas Ziemeļatlantijas Alianses izveidi, kuras pamatā būtu savstarpēja vienošanās starp Eiropu un Ziemeļameriku par drošības garantēšanu. Sarunu rezultāta tika noslēgts Vašingtonas līgums, kas radīja 12 valstu starpā drošības sistēmu, balstītu uz partnerattiecībām…
