NATO – Latvijas aizsardzības politikas prioritāte un ārējās drošības garantija

Ziemeļatlantijas līguma organizācija (NATO) ir alianse, kas paredzēta dalībvalstu kolektīvai aizsardzībai kā miera saglabāšanas un nākotnes drošības garantēšanas pamats. NATO svarīgākais mērķis ir nosargāt savu dalībvalstu brīvību un drošību ar politiskām un militārām metodēm. NATO pamatdokuments ir Ziemeļatlantijas līgums, kas atbilst ANO hartai un saskaņā ar to dalībvalstis apņemas saglabāt un attīstīt aizsardzības spējas. Tas nosaka arī to, ka bruņots uzbrukums vienai vai vairākām NATO dalībvalstīm uzskatāms par uzbrukumu visām dalībvalstīm.
Sākotnēji alianse tika izveidota kā Krievijas īstenotās komunisma politikas apturētāja, arī kā ASV kontroles mehānisms pār nestabilo un sarežģīto stāvokli Eiropā. Tagad tā ir kļuvusi par vienīgo patiesi rīcībspējīgo starptautisko kolektīvās drošības sistēmu.
Latvija patstāvīgi varēja veidot un realizēt savu drošības politiku tikai pēc neatkarības atgūšanas 1991.gadā. Nepilnu divu gadu laikā tika izveidotas svarīgākās valsts aizsardzības institūcijas, tika izstrādāta valsts aizsardzības stratēģija un nodrošināta robežu kontrole, kā arī pieņemti nepieciešamie līgumi, reglamenti un citi normatīvie akti.
Pēc Aukstā kara beigām drošības situācija Latvijā un pasaulē ir krasi mainījusies – ir samazinājusies globāla kara draudi, taču pieaug reģionālu vai vietēja rakstura krīžu un konfliktu, kā arī terorisma iespējamība.
Vēl par svarīgu riska faktoru uzskatāms Latvijas ģeogrāfiskais novietojums blakus Krievijai. Taču draudi no Krievijas puses ir ievērojami samazinājušies, jo ir virzījusies Krievijas attīstība un sadarbība ar NATO. Līdz ar to var uzskatīt, ka iestāja NATO Latvijas un Krievijas attiecības nepasliktinās, jo ar Latvijas iestāju NATO Krievija iegūtu stabilu un drošu kaimiņu.…