Kas ir NATO
NATO, Ziemeļatlantijas līguma organizācija, Ziemeļatlantijas Alianse, ir militāri - politiska savienība, kas dibināta 1949. gada 4. aprīlī Vašingtonā, noslēdzot līgumu starp ASV, Lielbritāniju, Franciju, Itāliju, Kanādu, Beļģiju, Nīderlandi, Luksemburgu, Portugāli, Norvēģiju, Dāniju un Islandi.
NATO ir brīvu valstu savienība, kas pieņēmušas lēmumu saglabāt savu drošību dodot garantijas viena otrai un nodibinot stabilas attiecības arī ar citām valstīm. Līgums apstiprina valstu individuālas tiesības, kā arī to starptautiskos pienākumus saistībā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas hartu. Tas liek katrai dalībvalstij dalīties riskos un pienākumos, kā arī kopējas drošības guvumos, un pieprasa katrai no tām solījumu - neuzņemties nevienas citas starptautiskas saistības, kuras varētu nonākt konfliktā ar Līgumu. NATO gādā par to, lai savienības mērķi tiktu izpildīti.
NATO svarīgākais mērķis ir sargāt visu savu dalībvalstu brīvību un drošību ar politiskām un militārām metodēm, pamatojoties uz Ziemeļatlantijas līgumu un Apvienoto Nāciju Organizācijas hartas principiem. No paša sākuma Alianse ir strādājusi, lai nodibinātu Eiropā taisnīgu un ilgstošu mieru, kas balstīts uz kopējām demokrātijas, cilvēku tiesību un likuma vērtībām.
NATO pamatuzdevumi drošības jomā ir šādi:
• uzturēt Eiropā stabilu un nemainīgu drošības vidi;
• būt par Alianses dalībvalstu konsultāciju forumu tām vitālu interešu jautājumos un tādu starptautisko notikumu attīstības gadījumā, kas satur risku NATO valstu drošībai;
• organizēt pašaizsardzību un novērst jebkāda veida agresiju pret jebkuru Alianses dalībvalsti.
NATO ģeopolitika
NATO šobrīd atrodas vēstures krustcelēs. Veiksmīgi tikusi galā ar misiju, kurai tā bija izveidota, NATO sastopas ar jauniem izaicinājumiem un riskiem, kas rodas mainīgajā starptautiskajā drošības vidē. Kopā ar risku paveras arī iespējas un NATO ir uzsākusi ambiciozu pārveides un atjaunošanās procesu, lai nodrošinātu, ka organizācija ir pietiekami aprīkota, lai tiktu galā ar šodienas un rītdienas izaicinājumiem tā, kā tas bija “aukstā kara” gados. Tas ietver arī NATO pavēlniecības struktūras sakārtošanu un NATO ātrās reaģēšanas spēku izveidošanu.
1999.gada aprīlī, NATO 50 gadu jubilejā veltītajā konferencē Vašingtonā tika pieņemta jaunā NATO doktrīna. Vecā NATO doktrīna balstījās uz 1949. gada Vašingtonas līguma 5. pantu: NATO dalībvalstu teritorijas aizsargāšana pret iespējamo Padomju Savienības uzbrukumu. Vīzija bija skaidra – jauna NATO, kurā ietilpst ASV un vienota, brīva Eiropa, kuras mērķis ir tikt galā ar jaunajiem 21.gadsimta draudiem. Paplašināšanās bija galvenais stratēģiskais līdzeklis, lai NATO efektīvi stātos pretī nākotnes izaicinājumiem, un tāpat kā aukstā kara laikā, gūtu uzvaru. Jaunā NATO doktrīna paredz iejaukšanos reģionālos konfliktos, masu iznīcināšanas ieroču un terorisma draudu novēršanu u.t.t.. Nekādi teritoriāli ierobežojumi NATO akcijām nav noteikti. NATO statūtu 5. punkts, sakarā ar kuru uzbrukums kādai no dalībvalstīm tiek uzskatīts par uzbrukumu visām, neparedz automātisku militāru reakciju pret agresoru. Tas paredz, ka dalībvalstis konsultēsies par to kādā veidā uz šādu agresiju reaģēt.
…
