No 1945. gada līdz 1949. gadam Rietumeiropas valstis un to Ziemeļamerikas sabiedrotie, saskaroties ar neatliekamu vajadzību pēc ekonomiskas rekonstrukcijas, ar interesi vēroja PSRS paplašināšanās politiku un metodes. Pēc savu kara saistību īstenošanas - savu aizsardzības štatu samazināšanas un spēku demobilizācijas - Rietumu valdības kļuva aizvien vairāk satrauktas, jo bija skaidrs, ka Padomju Savienības valdība paredzēja saglabāt militāros spēkus pilnā sastāvā. Turklāt, ņemot vērā Padomju Savienības Komunistiskās Partijas deklarētos ideoloģiskos mārkus, bija skaidrs, ka aicinājums respektēt Apvienoto Nāciju Organizācijas hartu un starptautiskas vienošanās, kas bija panāktas kara beigas, negarantētu nacionālo suverenitāti vai neatkarību tām demokrātiskajām valstīm, kuras bija saskārušās ar agresiju vai nu no ārpuses, vai iekšzemes apvērsuma dēļ. Valdības uzspiesta antidemokrātiska kartība un spēkā esošās opozīcijas, cilvēku un pilsoņu pamattiesību un brīvības apspiešana daudzās Centrāleiropas un Austrumeiropas valstīs, ka ari citur pasaule, vairoja šis bailes. …
