Saskaņā ar 1949. gada aprīlī Vašingtonā parakstīto Ziemeļatlantijas līgumu tika izveidota alianse, kurā ietilpa desmit Eiropas valstis un divas neatkarīgas Ziemeļamerikas valstis, kas uzņēmās savstarpējas aizsardzības saistības. No 1952. līdz 1982. gadam aliansei pievienojās vēl četras Eiropas valstis, palielinot dalībvalstu skaitu līdz 16. Pēc Čehijas Republikas, Ungārijas un Polijas uzņemšanas 1999. gada 12. martā organizācijas dalībnieku skaits pieauga lîdz 19. NATO dalībvalstis ir ASV, Beļģija, Čehijas Republika, Dānija, Francija, Grieķija, Islande, Itālija, Kanāda, Lielbritānija, Luksemburga, Nīderlande, Norvēģija, Polija, Portugāle, Spānija, Turcija, Ungārija un Vācija.
Ziemeļatlantijas līgums
Ziemeļatlantijas līgums, kas būtībā ir vienkāršs dokuments, atbilst Apvienoto Nāciju hartas garam, un tā likumīgo spēku nosaka harta. Saskaņā ar līgumu dalībvalstis apņemas saglabāt un attīstīt savas aizsardzības spējas gan individuāli, gan kopējiem spēkiem, nodrošinot kopīgas aizsardzības plānošanas pamatu. Cits līguma pants nosaka kārtību, kādā jānotiek dalībvalstu konsultācijām, ja kādas valsts drošība ir apdraudēta. Tieši šajā pantā ir uzsvērts, cik būtiski svarīgs ir plašs konsultāciju process alianses ietvaros un paskaidrots, kāpēc savienība veic jaunus pasākumus, kas vērsti uz drošības palielināšanu visā Eiroatlantijas reģionā. …
