„Līdz ar demokrātijas uzplaukumu, kad atvērās valsts robežas, pie mums brīvi ienāca un ienāk ne tikai labais, bet arī ļaunais, tai skaitā narkotikas. Narkomānija, viena no šī gadsimta lielākajām sērgām, Latvijā sasniegusi jau kritisku robežu. Rīgā narkotikas var iegādāties diskotēkās, bāros un kafejnīcās. Plašs ir uz ielas esošo izplatītāju loks.
Nelegālās narkotiskās vielas tiek intensīvi piedāvātas uz jaunatni orientētā tirgū, un jaunieši apjūk šādas izvēles un reklāmas priekšā. Narkotiku dīleru rokās ir milzīgas naudas summas, tiek organizēta reklāma un izklaides pasākumi, kas pulcē kopā lielu skaitu jauniešu, izveidots izplatītāju tīkls. Aktīvi tiek piedāvāta informācija kā presē, tā Internetā par to, cik narkotikas ir nekaitīgas.
Pēdējo narkotiku lietošanas pieauguma vilni veicināja arī īpašā jaunatnes kultūra – tehno mūzika, reiva dejas diskotēkās, kuras jaunieši dejo narkotiku reibumā”.1 Protams, narkotiku lietošana ir ļoti izplatīta un nopietna problēma ne tikai Latvijā, bet visā pasaulē. Narkotikas ir visur. Bet savā referātā es gribētu aplūkot konkrētāko un šaurāko (bet var būt arī ne tik ļoti!) loku, kur ir izplatītas narkotika – jauniešu atpūtas vietas. Kā jau minēja Dr. Jānis Strazdiņš, pēdējos gados tiek ļoti popularizēta tehno, house, Drum’n’Base mūzika. Loti daudz, tajā skaitā arī Latvijā, sāka rīkot šīs mūzikas pasākumus. Tieši šādas mūzikas ritmos ir diezgan gūti nodejot visu nakti. Tāpēc jaunieši, ejot uz šiem pasākumiem nereti lieto narkotikas kā „dopingu” lai izturētu līdz rītām un nejustu nogurumu. Un šī mūzika skan ne tikai noteiktajos pasākumos, tagad tā skan arī katrā naktsklubā vai diskobārā. Un tāpēc šīs iestādes ir kļuvušas par vietu, kur jaunieši pirmo reizi mēģina narkotikas un kur sāk lieto tās pastāvīgi. …