Kardinālas sociāli ekanomiskās izmaiņas sabiedrībā saistītas ar šīs sabiedrības indivīdu sociālās adaptācijas traucējumiem. Kā viena no šādām sociālās adaptācijas traucējumu formām minama narkomānija, kas Latvijā kļuvusi par draudīgu realitāti. Narkomānija ir sabiedrības sociāla slimība, un, lai pret to varētu cīnīties, svarīgi apzināties narkomānijas cēloņus.
Ar narkomāniju saprot pataloģisku tieksmi un pieradumu lietot vienu vai vairākas narkotikas vielas, kas iedarbojas uz centrālo nervu sistēmu (CNS) un izraisa smagas fiziskās un psihiski funkcionālās novirzes. Vadošais simptoms ir slimīgā, uzmācīgā vai nepārvaramā tieksme atkārtot ierastās vielas lietošanu, kura pakāpeniski cilvēkā nomāc visas pārējās vēlēšanās un intereses. Visām narkotiskajām un toksiskajām vielām piemīt viena galvenā īpašība – mainīt cilvēka psihisko stāvokli subjektīvi patīkamajā virzienā, tas ir, radīt eiforiju, stimulāciju vai uztveres ( pat apziņas ) traucējumus ar ilūzijām un halucinācijām. Narkomānijas diagnozi narkologi nosaka tad, ja izveidojies pieradums pie tādas vielas, kura ir iekļauta narkotisko vielu sarakstā un kuru ir apstiprinājušas starptautiskās konvencijas par narkotiskām vielām; ja izveidojies pieradums pie tādas vielas ( medikamenta, ķīmiska savienojuma, augu valsts preperāta ), kura pagaidām vēl nav atzīta par narkotisku, ārsti slimniekam nosaka toksikomānijas diagnozi. Toksikomānijas gadījumā visbiežāk izmanto vielas, kurām ir mazāka spēja izraisīt psihisku un fizisku atkarību, bet šīs vielas parasti ir daudzkārt toksiskākas par narkotiskām vielām. No narkotiskajām vielām ir grūtāk atbrīvoties, bet toksiskās vielas spēcīgāk sagrauj cilvēka organismu, var iestāties pat nāve. Latvijā īpašu problēmu rada viegli gaistošo šķīdinātāju toksikomānija, kas populāra pusaudžu vidū. Pēdējā laikā termonoloģija vairs nenošķir narkomānus un toksikomānus, bet runā vienīgi par atkarību no tādas vai citādas vielas.…
