Napoleons Bonaparts (1769.15.08. – 1821.5.05.) pirmais Francijas Republikas konsuls (1799 - 1804), Francijas imperators (1804 – 1814, 1815.03 – 1815. 06.). Bonapartu dinastijas aizsācējs. Dzimis Korsikā muižnieku ģimenē. 1785.gadā sāka dienēt Francijas armijā. Izvirzījās Lielās Francijas revolūcijas laikā, brigādes ģenerālis 1794.
1799. gada novembrī izdarīja valsts apvērsumu un nodibināja militāru buržuāzijas diktatūru. Napoleona iekšpolitika un ārpolitika bija vērsta uz lielburžuāzijas interešu aizsargāšanu un buržuāzijas valsts nostiprināšanu. Ārpolitikā centās nodrošināt Francijas rūpniecības kapitāla politikas un ekonomikas hegemoniju Eiropā.
Pēc sekmīgiem kariem ar Eiropas valstu koalīciju visa Rietumeiropa un Centrāleiropa izņemot Angliju nonāca Napoleona varā. Krievijā 1812. gadā Francijas armijas sagrāve līdz ar to sākās impērijas sabrukums. 1814. gadā Napoleons bija spiets atteikties no troņa un tika izsūtīs uz Elbas salu. 1815. gadā atguva troni, bet pēc sakāves Vaterlo kaujā atteicās no troņa.
Pēdējos dzīves gadus pavadījis svētās Helēnas salā angļu gūstā.
Napoleons karu vēsturē iegājis kā ievērojams karavadonis, stratēģis un taktiķis, kas prasmīgi izmantoja regulāras masu armijas priekšrocības.
Par Napoleonu, viņa dzīvi, darbiem, to nozīmi un sekām ir uzrakstīts vairāk kā 70 000 grāmatu un vairāk kā 400 000 atsevišķu rakstu. Kamēr vieni cenšas Napoleonā redzēt tikai ģeniālo un brīnišķīgo, tikām citi – un viņu vārds ir leģions – iztēlo Napoleonu par tik ļaunu un briesmīgu, nosaukdami viņu par Antikristu, kā varētu brīnīties, kāpēc zeme ir šādu cilvēku panesusi, ja nezinātu, ka patiesība pārspīlējumos nekad nav atrodama.…