Kā nātrija, tā hlora joni saista ūdeni. Cilvēki uzturā lieto pārāk daudz sāls, un ir pat tā saucamie sāls narkomāni. Tas atkarīgs arī no fakta, ka garšas kārpiņas smaganu un mēles gļotādā ļoti ātri reaģē uz sāli. Sāls, tāpat kā glikozes daļiņas cukurā, ir svarīga dzīvinoša barības viela.
Bet, ja sāls ir pārāk daudz, nātrija un hlorīda līmenis starpšūnu šķidrumā paaugstinās, bieži vien pat pārāk. Sāls izsūc no šūnām vērtīgo dzīvības eliksīru. Tās saraujas mazākas un cieš slāpes arī tad, ja daudz dzeram.
No ēdiena nātrijs galvenokārt uzsūcas tievās zarnas gļotādā un ieplūst asinīs. Svīstot cilvēks zaudē sāli, bet pārpalikums tiek izdalīts ar urīnu. Ja uzturs ir veselīgs un nesatur daudz sāls, tā pārpalikums maina tikai urīna sastāvu. Ja sāls uzturā ir pārāk daudz, tas kļūst par organisma ienaidnieku. Organisms mēģina sāls pārpalikumu izšķīdināt, prasot daudz šķidruma.
Mūsu organisms veic lielu darbu, lai saglabātu ūdens līdzsvaru. No brokastīm līdz vakariņām, līdz pēdējam pie televizora apēstajam kumosam nātrijs caur zarnu gļotādu ieplūst asinīs, aknās un šūnās, kur šis minerāls izjauc tik rūpīgi un jutīgi konstruēto šūnas šķidrumu un elektrolītu līdzsvaru.[3]
Minimālā dienas deva ar uzturu ir 0,5 g nātrija. Tas atbilst aptuveni 1,5 g nātrija hlorīda- vārāmā sāls. Parasti ar jauktu uzturu organisms saņem 5-20g vārāmā sāls dienā, dažreiz pat vairāk. Cilvēkam mērenā klimatā bez ievērojamas fiziskās slodzes pietiktu ar 9-10 g vārāmā sāls dienā.[1]
Slimnīcas diētā ar ierobežotu vārāmā sāls daudzumu parasti ir paredzēti 5,0-6,0 g sāls dienā, diētā ar stingriem ierobežojumiem – 1,0 g sāls dienā.
Nāvējošā deva- 200g vārāmā sāls vienā reizē. …