Veimāras republikas politiskais
un ekonomiskais stāvoklis 1929.-1930.g.
Kā jau ir minēts ievadā, nacionālsociālistu nākšana pie varas un Veimāras republikas sagrāve ir cieši saistīta ar pasaules ekonomisko krīzi, tādēļ būtu svarīgi apskatīt sīkāk krīzes norisi Vācijā un Veimāras republikas valdības mēģinājumus rast risinājumus šajā sarežģītajā politiski ekonomiskajā situācijā.
Pasaules ekonomiskā krīze nebija Veimāras republikas krišanas galvenais iemesls, bet gan viens no varas maiņu veicinošajiem apstākļiem. Savu lomu politiskajos procesos, kas veicināja A. Hitlera un Nacionālsociālistiskās vācu strādnieku partijas ( NSVSP) nākšanu pie varas, spēlēja arī Junga plāns un t.s. prezidenta pārvaldes ieviešana.
Ekonomiskās krīzes sekas bija satriecošas kā ekonomiskajā ziņā tā arī tīri psiholoģiski. Vācijas iedzīvotājus bija pārņēmusi nedrošības sajūta, un valdīja katastrofu gaidošs noskaņojums. Bailes no tā, ka krīze varētu vēl vairāk padziļināties savā ziņā kļuva par tik pat nozīmīgu faktoru, kā pašas krīzes ekonomiskās izpausmes. Šāds plašu tautas masu noskaņojums deva iespēju dažādām radikāļu organizācijām iztēlot krīzi kā pastāvošās iekārtas ekonomiskās un politiskās darbības loģisku iznākumu. Kreiso un labējo radikāļu populistiskie lozungi atrada dzirdīgas ausis plašās tautas masās, kas bija gatavas sekot katram, kas būtu gatavs uzlabot esošo stāvokli.
1929.g. oktobrī nomira kanclers Štrēzemanis, un 1930.g. martā par jauno Veimāras republikas reihkancleru kļuva H. Bīrings. H. Bīringa nākšana pie varas kopējo valsts stāvokli tikai pasliktināja, jo viņa veiktie pasākumi ekonomikas atveseļošanā nebija efektīvi un neguva atbalstu tautā. H. Bīringa kļūšana par kancleru iezīmēja jauno valdības politiku – virzību uz prezidenta pārvaldi. Iepriekšēji kancleri bija savu politiku valsts pārvaldē balstījuši uz t.s. Veimāras partijām – sociāldemokrātiem, “Centru”, un demokrātiem, bet H. Bīrings savu posteni bija ieguvis kompromisa ceļā, caur vienošanos starp prezidentu Hindenburgu un reihsvēra vadību. Valdošās aprindas H. Bīringu dēvēja par otru “stiprāko” kancleru pēc Bismarka. Prezidentam, militāristiem un lielrūpniekiem bija ļoti nepieciešams “stiprs kanclers” un “stipra vara”, jo krīzes tālākā attīstībā viņi baidījās no tā, ka tautas masas varētu kļūt radikālākas un nosvērties vairāk par labu kreisajiem spēkiem.
…
