Nacionālsociālistu partijas un tās vadoņa Ā. Hitlera nākšana pie varas Vācijā bija šīs partijas mērķtiecīgās darbības gala rezultāts. Veimāras republikas valdība un tās politiķi neredzēja vai arī nevēlējās redzēt tās briesmas, kas draudēja nākot pie varas nacionālsociālistiem.
Pateicoties oriģinālai un tādēļ efektīvai taktikai vēlēšanās nacionālsociālisti pakāpeniski ieguva arvien lielāku politisko ietekmi Vācijā1. No sākotnēji nelielas un neviena neievērotas, Ā. Hitlera vadītā nacionālsociālisu partija kļuva par vienu no ietekmīgākajiem varas faktoriem 30to gadu Vācijas politiskajā dzīvē.
Nacionālsociālisti ceļā uz varas virsotnēm prasmīgi prata manipulēt ar sabiedrisko domu un dažādo sabiedrības slāņu vēlmēm un interesēm. Šāda pieeja jau bija puse no uzvaras uz politiskās skatuves. Nacinacionālsociālistu partijai nebija vienotas un stingras programmas un politiskās nostājas konkrētos jautājumos. Viņi orientējās uz sabiedrības slāņu individuālajām vēlmēm solot savas uzvaras gadījumā katram to, ko tas vēlējās. Zemākajiem slāņiem, kas cieta no Veimāras republikas un Pasaules ekonomiskās krīzes visvairāk nacisti solīja labākus dzīves apstākļus un garantētu darbu, savukārt rūpniekiem viņi solīja ekonomisko uzplaukumu un apstākļus, kas veicinātu ražošanas uzplaukumu un attīstību2. Nacionālsociālisti savā politiskajā aģitācijā lika uz tautas emociju “kārts”, un nekļūdījās. Par to liecina gan vēlēšanu rezultāti gan ietekmīgo finansisistu atbalsts vēlēšanu kampaņu laikā.
Vēl viens faktors, kas tuvināja Ā. Hitlera vadīto nacionālsociālisu partiju varas virsotnēm bija partijas ietekme visā valsts teritorijā, kā arī stingrais autoritārisms un vadoņa kults pašā partijas iekšienē.
Šis vadoņa kults drīzāk bija tikai partijas īpatnība nekā uz tautas masām mērķēta partijas pašreklāma, taču notikumi attīstījās tādā virzienā, ka partijas iekšienē valdošais autoritārisms kļuva par neatņemamu partijas ārējā tēla un līdz ar to politikas sastāvdaļu. Ar to ir domāts, ka pēc daudzajām “nīkulīgajām” Veimāras republikas valdībām beidzot bija parādījies iekšēji saliedēts spēks, kas solīja saliedēt arī valsti, tā dodot tai jaunu attīstības impulsu un izaugsmes iespējas4. Iespējams, ka paši nacionālsociālisti nebija cerējuši uz tik lieliem panākumiem, ko viņiem deva tieši šis apstāklis, taču viņi ātri apjauta jaunās priekšrocības un nevilcinoties sekmīgi tās izmantoja savā labā.…
