Nacistiskās Vācijas ārpolitiskā stratēģija 1939.gada pavasarī un vasarā

Par pamatu es ņēmu krievu autora Sergeja Sluča rakstu „Hitlera ārpolitiskā stratēģija 1939. gadā un Padomju Savienība”. Tas ir 2006. gada raksts, izdots Maskavā.

Pēc Minhenes vienošanās (kas notika 1938. gadā starp Lielbritāniju, Franciju, Itāliju un Vāciju un bija nomierināšanas politikas kulminācija, bet patiesībā miera politikas ilūzija) fīrers arvien vairāk turējās pie domas par karu ar rietumu lielvalstīm, bet, lai tam sagatavotos, vajadzēja laiku. Uzstājoties Vērmahtā 1939. gada 22. augustā Hitlers teica: „Vispirms es gribētu panākt pieņemamas attiecības ar Poliju, pirms sāku karu Rietumos.” Polija kļūst par tādu kā atslēgas vārdu vairākus mēnešus pirms Otrā pasaules kara.
Hitlers plānoja karot ar rietumu lielvalstīm ne agrāk kā 1942-43. gadā. Bija nepieciešams laiks, lai sagatavotos karam, galvenokārt jau nodrošinātos tam materiāli un tehniski, kā arī nodrošinoties tam ārpolitiski. Vēl 1939. gada pirmajos mēnešos Hitlers neredzēja ne ārpolitisku, ne stratēģisku vai ekonomisku iemeslu, kas varētu piespiest viņu uzbrukt kādai no lielvalstīm jau tajā pašā gadā.
Anti-rietumu stratēģija arvien vairāk pievērsa Hitlera uzmanību, jau sākot no 1938. gada rudens, taču 1939. gadā tai pievienojās arī „Polijas problēma”. Vēl vairāk – tā ieņēma atslēgas vietu Vācijas aizmugures nodrošināšanai austrumos. Fīreraprāt, bija nepieciešams jauns līgums starp Berlīni un Varšavu. Polijai vajadzēja kļūt antikomunistiskai. Hitleram Polija bija vajadzīga kā paklausīts satelīts. Viņa pārliecība par to, ka Varšava piekritīs spēlēt šo lomu pēc viņa noteikumiem, pirmām kārtām balstījās uz priekšstatu, ka poļiem vienkārši nav citas izejas, kā orientēties uz Vāciju. Protams, Polija bija jādabū Vācijas pusē, un kas attiecas uz PSRS, fon Vaicekera, tātad Vācijas, paustā pozīcija bija tāda, ka Krievija nav ne draugs, ne ienaidnieks. Bet šāda nostāja, protams, neizslēdza ekonomisku sadarbību ar Krieviju.
…