Spēļu uzvarētāji tika apbalvoti ar ozollapu vainagiem un zelta medaļas ieguvējam tika pasniegts arī neliels ozola stāds. Ozola lapas rotāja arī nacistu formas tērpus.
Gan tribīnēs, gan uz laukuma var redzēt daudzus cilvēkus militārajās uniformās. Visbiežāk ir redzamas nacistu uniformas, tomēr tribīnēs var manīt arī ASV, Itālijas, Francijas un citu valstu uniformas. To cik daudz vāciešu ir ģērbušies uniformās savās reportāžās pieminēja daudzi ārvalstu žurnālisti. Nacistu uniformas ir ļoti sakārtotas, nekur neredz nekārtīgi uzvilktu, saburzītu uniformu. Šie augstie standarti norāda uz vācu disciplīnu. Tribīnēs var manīt gan nacistu virsniekus, gan parastus ierindniekus. Īpaši jāpiebilst, ka šaušanas sacensībās daudzu tautu pārstāvji bija tērpušies uniformās. Kad tika pasniegtas godalgas pieccīņu uzvarētājiem, tika saukts ne tikai uzvārds un pārstāvētā valsts, bet arī militārā pakāpe, piemēram, :„Oberleitnants Hainrihs, Vācija – uzvarētājs pieccīņā”. Demonstrējot savas militārās uniformās, nacistiskā Vācija centās rādīt pasaulei savu pārākumu, savas militārās iespējas. Interesanti vērot, kā virsnieki spoži nospodrinātās uniformās atbalsta sportistus vai pieraksta rezultātus (jāatceras, ka gadu pēc filmas iznākšanas sākās Otrais Pasaules karš).
Filmas nobeigumā atkal zvana zvans, tiek izgaismots Olimpiskais stadions, parādot pasaulei vēl vienu no Vācijas arhitektūras sasniegumiem.
„Olimpiju” bez šaubām var uzskatīt kā propagandas kino, tomēr Rīfenštālei ir izdevies izveidot kino mākslas šedevru, darboties ārpus ideoloģiskiem rāmjiem, jo kā viņa bieži atkārtoja: „Mākslai nevar būt nekas kopīgs ar politiku”6 . Šim principam viņa centās sekot arī radot „Olimpiju”.
…