Nacionālais parks ir valsts aizsargāts plašs apvidus, kam raksturīgi nacionāli nozīmīgi izcili dabas veidojumi, cilvēka darbības neskartas un mazpārveidotas ainavas un izcilas kultūrainavas, biotopu daudzveidība, kultūras un vēstures pieminekļu bagātība un kultūrvides īpatnības. Saskaņā ar IUCN (Starptautiskā dabas aizsardzības savienība) dabas aizsargājamo teritoriju iedalījumu nacionālie parki ietilpst II kategorijā Latvijā ir četri nacionālie parki. Tie aizņem aptuveni 3,2% no Latvijas teritorijas. Neilgi pirms Otrā pasaules kara tika uzsākta Siguldas nacionālā parka izveide, taču parks tā arī formāli netika izveidots.1973. gadā, Latvijai esot PSRS sastāvā, tika izveidots Gaujas nacionālais parks Gaujas Nacionālais parks veiksmīgi attīstījās, sabiedrības apziņā radot labus priekšnoteikumus nākamo nacionālo parku izveidei. Jauni nacionālie parki Latvijā netika dibināti līdz neatkarības atjaunošanai. Pēc ilgākiem sagatavošanas darbiem 1997. gadā tika dibināts Ķemeru nacionālais parks. 1999. gadā uz jau esošā Slīteres rezervāta bāzes tika izveidots Slīteres nacionālais parks. Mēģinājums pirms Slīteres nacionālā parka dibināšanas paplašināt šo aizsargājamo teritoriju rietumu virzienā cieta neveiksmi iedzīvotāju iebildumu dēļ. Visbeidzot pēc ilgāka pārtraukuma ar 2007. gada sākumu Latvijā tika izveidots ceturtais - Rāznas nacionālais parks. Ilgāku laiku pastāvējusī ideja par nacionālā parka veidošanu Daugavas ielejā posmā starp Krāslavu un Daugavpili (Daugavas loki) vēl nav realizējusies. Pastāv idejas arī par citu nacionālo parku veidošanu (Ziemeļgauja u.c.). Nacionālos parkus izveido, lai aizsargātu gan tajos esošās dabas un kultūras vērtības, gan arī lai izglītotu par šādu aizsardzību un tās nepieciešamību citur. Nacionālie parki kalpo arī rekreācijai un tūrismam. Izveidojot nacionālos parkus, tiek izstrādāti arī saistoši noteikumi parku apmeklētājiem, un tiem, kas parka teritorijā dzīvo un strādā.…
