Nacionālas valsts izveidošanās Itālijā

Gadu pirms Napoleona Bonaparta (1769 – 1821) dzimšanas Francija bija ieguvusi Itālijai piederošo Korsikas salu, kur franču imperators bija dzimis.
Napoleona valstsvīra karjeras sākums iezīmējās ar karagājienu uz Itāliju. 1796.gadā viņam uzticēja vadīt franču armiju, kas cīnījās pret austriešiem Itālijā. Ziemeļitālijā 1800.gadā pie Marengo franču armija guva uzvaru pār Austriju, tā zaudēja daļu okupētās Ziemeļitālijas.
1801.gadā Napoleons bija vienojies ar Romas pāvestu, kas tas atzīs Napoleona valdību, taču baznīca neatguva tai atsavinātos īpašumus.
Tiklīdz 1804. gadā Napoleons sevi pasludināja par Francijas imperatoru, viņš nepieļāva vārda brīvību nedz Francijā, nedz arī vēlāk iekarotajās zemēs (arī Itālijā). Laikraksti tika cenzēti, pilsoņu uzticību kontrolēja slepenpolicija. No 1810.gada bija atļauts cilvēku tiesāt bez izmeklēšanas.
Napoleona civilkodekss. 1804.gadā vienā likumkrājumā tika apvienoti svarīgākie likumi. Tā galvenās iezīmes:
5. iedzīvotāju vienlīdzība likuma priekšā;
6. atceltas feodālās tiesības un privilēģijas;
7. garantēta cilvēka tiesāšana zvērināto tiesā, reliģijas brīvība
8. ierobežoja sieviešu tiesības.

…