Nacionālās cilvēktiesību aizsardzības institūcijas

Par savu izpētes objektu šajā darbā esmu izvēlējies nacionālo cilvēktiesību aizsardzības institūciju darbības pamatprincipus. Cik daudz cilvēku ir informēti par šādu institūciju esamību un to darbības sfērām? Tādu cilvēku nav īpaši daudz, bet tas neliecina par labu ne pašiem cilvēkiem, ne arī cilvēktiesību aizsardzības institūcijām. Efektīva cilvēktiesību aizsardzība ir katras valsts uzdevums, tā ir katras valsts atbildība. Valstij jārūpējas par tās iedzīvotāju cilvēktiesību un brīvību aizsardzību. Ja valsts līmenī cilvēktiesību ievērošana un aizsardzība ir tikai deklaratīvā līmenī (piem., kā bijušajā PSRS, kura bija pievienojusies daudziem nozīmīgiem starptautiskiem dokumentiem cilvēktiesību jomā), tad arī starptautiskie mehānismi var izrādīties bezspēcīgi.
Kad valsts ratificē kādu cilvēktiesību dokumentu, tā iekļauj to savā nacionālajā likumdošanā, tādējādi apņemoties ievērot attiecīgās saistības. Tādā veidā starptautiskie cilvēktiesību standarti un normas ir ieņēmušas savu vietu lielākajā daļā valstu likumdošanā. Taču bieži vien tas, ka pastāv likuma norma, kura aizsargā konkrēto tiesību, nav pietiekami daudz, lai nodrošinātu šīs tiesības īstenošanu. Tādēļ specifisku valstisku institūciju izveide ir īpaši nozīmīga cilvēktiesību aizsardzības īstenošanā.
Izvēlētā tēma ir aktuāla arī Latvijas situācijā, jo Latvijas Republika ir pievienojusies ļoti daudziem starptautiskajiem līgumiem un konvencijām cilvēktiesību jomā un atzinusi tajās ietvertās normas par sev saistošām. Bet tas nenozīmē, ka mūsu valsts ir cilvēktiesību "paradīze" zemes virsū. Par to liecina Latvijas ziņojums ANO par bērnu tiesību ievērošanu valstī, kurā ir norādīts uz daudziem trūkumiem bērna tiesību īstenošanā. Šis ziņojums pierāda, ka patiesais stāvoklis Latvijā ir gandrīz katastrofāls, ja iedziļināmies bērnu tiesību aizsardzības un šo tiesību ievērošanas jautājumos (LR tiesību normas šajā jomā gandrīz pilnībā atbilst ANO Bērna tiesību konvencijai!). …