Lai izprastu nacionālā sastāva izmaiņas Latvijā, to attīstību un virzību, vēlams atgriezties tālā pagātnē, lai aplūkotu mūsu nācijas veidošanās pamatnosacījumus.
Pirmiedzīvotāji Latvijas teritorijā ienāca vēlā paleolītā un mezolītā (8500.-4500.g.p.m.ē.), veidojot tā saukto ķemmes-bedrīšu keramikas kultūras areālu. Tomēr par baltu tautām, šeit runāt ir pāragri. Ap 4500.-1500.g.p.m.ē. baltu priekšteči aizņēma ievērojamu daļu no Austrumeiropas, veidojot Narvas, Nemūnas, Augšvolgas un Dņepras-Doņecas kultūras areālus.
Par mūsu nācijas izteiktākajiem pirmsākumiem, uzskatāms 1.-4.gs., kad Baltijā lokalizējās Uzkalniņu kapulauku (žemaišu, zemgaļu un sēļu priekšteči), Piejūras līdzeno kapulauku (kuršu priekšteču), Švīkātās keramikas un Rietumbaltu-prūšu priekšteču areāli.
5.-10.gs. Baltijas teritorijā izveidojās vairāki valstiski veidojumi, kas kopā laika gaitā veidoja trīs tautu pirmsākumus. Kurši, zemgaļi, sēļi, letgaļi– latviešus. Augštaiši, žemaiši, lietuvieši – lietuviešus. Jatvingi, galindi, sembi, skalvji, pamedi, natangi – prūšus.
Nevarētu teikt, ka šīs tautas dzīvoja ļoti noslēgti. Latvijas teritorijā liela ietekme bija Baltijas somu areālam, ko pārstāvēja lībieši. Tajā laikā izplatīti bija sirošanas karagājieni ar noteiktu mērķi – laupīt. Tā laika morāle to pieļāva. Piemēram, skandināvu tautas lepojas ar savām sāgām, kuras nav nekas cits, kā laupītāju slavināšana. Baltu tautasdziesmās karošana tiek saukta par kara darbu un tiek pieminēta ievērojami retāk par zemes apstrādāšanu un citiem miermīlīgiem amatiem. Turpretī uzupurēšanās aizstāvot savu zemi pret uzbrucējiem, tiek īpaši cildināta. Kāpēc tā ? Baltu tautu sirošanas karagājieni ar savu vērienīgumu un apjomiem bieži pat pārspēj skandināvus, ģermāņus un citas tautas.…