Nacionālā Centrālā bibliotēka "Vittorio Emanuele II", Romā

1870. gadā Itālijas karalistes, kura bija dibināta tikai pirms deviņiem gadiem, bruņotie spēki caur Porta Pia nenocietināto un pāvesta policijas vāji apsargāto sienu ienāca Romā. Līdz ar to tikko dibinātā karaliste bija panākusi visas pussalas vienotību un sev nodrošinājusi liela prestiža kapitālu – tā bija cēzaru un garīdznieku pilsēta. Rudžerio Bongi (Ruggerio Bonghi) – zinātnieks, politiķis, sabiedriskās apmācības ministrs – drīz vien savu enerģiju veltīja lieliskas bibliotēkas nodibināšanai pilsētā, kura bija veidota ar mērķi būt līdzvērtīgai citām Eiropas varenāko valstu nacionālajām bibliotēkām, it īpaši, lai tā savā iespaidīgumā būtu līdzīga Londonā esošajām Britu muzejam. Tomēr realitātē trūka gan cilvēku, gan materiālo līdzekļu šī mērķa īstenošanai. 1873. gada 19. jūnijā pieņemtais likums, kas noteica katoļu reliģisko institūciju ietekmes samazināšanos, atļaujot klosteru un konventa bibliotēkām ienākt Itālijā, nāca par labu Bogni mērķa sasniegšanai. Jaundibinātajai bibliotēkai nu kļuva pieejams iespaidīgs daudzums grāmatu mantojuma.…