Ievads. No visām identitātēm, pie kurām cilvēks ir piederīgs mūsdienās, pati fundamentālākā un ietilpīgākā neapšaubāmi ir nacionālā identitāte. Nacionālisms – šī ideoloģiskā kustība, šodien ir ietiecies visos zemeslodes stūros un panācis to, ka pasaule ir sadalīta galvenokārt „nācijvalstīs”. Citas kolektīvās identitātes – dzimuma, šķiras, rases un reliģiskā identitāte var daļēji sakrist vai sakļauties ar nacionālo identitāti, taču nespēj padarīt to vājāku, lai gan var ietekmēt tās virzību. Kā mēs to Latvijā labi zinām, valdību spēkos ir uz laiku apklusināt nacionālos centienus, bet ne iznīdēt – jo spēki, kas uztur nacionālo identitāti ir un būs stiprāki par jebkurām citām cilvēka kompensācijas tieksmēm.
Lai gan ir dažas situācijas, kurās nacionālo identitāti salīdzinājumā ar citām izjūt kā mazāk svarīgu, tomēr var teikt, ka nacionālā identitāte piepilda indivīdu un sabiedrības dzīves un darbības sfēru lielāko daļu. Kultūrā nacionālā identitāte izpaužas veselā virknē postulātu, mītu, vērtību un atmiņu, tāpat arī valodā, tieslietās, sabiedriskajos institūtos un ieražās. Nacionālās saites nodrošina sociālajā ziņā visietilpīgāko sabiedrību, iezīmē vispāratzītas robežas, kurās normāli īstenojas sabiedrības attiecības, sakari un kuras dod iespēju atšķirt „savējos” no „ienācējiem”.
Politiskā ziņā nacionālā identitāte noteic ne vien valdošā režīma personālsastāvu, bet arī leģitimē un ietekmē politiskos mērķus un pārvaldes praksi, kura regulē katra pilsoņa ikdienu.
Nācija, nacionālisms un nacionālā identitāte ir ārkārtīgi sarežģītas un daudzveidīgas parādības, tās ļoti plašā diapazonā saskaras ar ikdienas dzīvi, tāpēc nemitīgi mainās, spēj sakļauties vienā veselumā ar citiem jautājumiem un pakārtot sev citas problēmas un atšķirīgu ideoloģiju.
21 gs. sākumā nacionālisms un nacionālā identitāte joprojām paliek visaptverošs spēks, bet vai šis spēks būs pietiekoši stiprs, lai pretotos aizvien pieaugošajām globalizācijas tendencēm?
Nacionālās identitātes komponenti. E. D. Smits apgalvo, ka pastāv divas nācijas koncepcijas – Rietumu, kuras definīcijā ietverti gan pilsoniskie, gan etniskie elementi un Austrumeiropas, Āzijas, kurā ierastāki ir uzskati par nācijas etnisko dabu. Tākā jaunā tipa politika – saprāta valsts un jauna tipa sabiedriskā kopība - teritoriālā nācija, dzima vispirms Rietumos ciešā savstarpējā sakarībā, tad tā atstāja dziļu iespaidu arī uz vēlākajām nerietumnieciskajām nācijas koncepcijām. 1 – 17
…