Nabadzība ir nepieciešamo dzīves uztura līdzekļu trūkums un arī nespēja tos sagādāt vai nu personīgu iemeslu – slimība, vecums, izšķērdība, laiskums, vai arī no atsevišķa cilvēka neatkarīgu apstākļu dēļ – bezdarbs, saimnieciskā krīze, neraža.
Uzkatu, ka pēc šī formulējuma par nabadzību var spriest dažādi. Ja nabadzība ir attiecināma uz cilvēku, tad tiešām nabadzība var būt kā apstāklis , kad cilvēks ir vecs, pamests un slims, viņam varbūt nav radinieku, vai tuvāko, viņš nevienam nav teicis, vai ziņojis par savu stāvokli un varbūt par to arī pat nesūdzas. Ir samierinājies ar savu vecumdienu likstu un viss. Tomēr mūsdienās ir sociālie dienesti, darbinieki un patvesmes, kas nodarbojas ar šīm sociālajām lietām un sakārto tās.
Otrs apstāklis, kurš var novest pie nabadzības ir nepareizs dzīves veids, cilvēks var būt ir izšķērdīgs, daudz nedomā par savu situēto stāvokli. Te viņš ir ticis pie naudas- bagāts, te tās nav. Netiek domāts par nākotni, cilvēks dzīvo šodienai un viss. Šajā momentā var palīdzēt tikai dzīves piesitieni, kad pēķšņi cilvēks it kā pamožas un attopas, ko viņš ar savu dzīvi dara, un kā to var labot. Tāpat ir arī ar slinkumu, jo uzskata, kāpēc tik daudz pūļu ir jāizlieto, lai varētu dzīvot normāli, ja ir dažādas iestādes, uzņēmumi, kuri palīdz. Var saņemt pabalstus, tādi piemēram ir GMI, citi sociālie pabalsti , var par sevi pažēloties kādā žurnālā, piemēram Ieva, un atradīsies lētticīgi un mīļi cilvēciņi, kuri palīdzēs. Vai tā nav labi un izdevīgi? Bet, kā ir ar iekšējo vidi, sirdsapziņu un visu pārējo! Kādreiz taču tā arī nostrādās? Slinkuma tipa cilvēki dzīvo arī mūsu pašvaldībā un ar viņiem ir jāsadzīvo, nelīdz ne gudras un pamācošas runas, ne arī līdzekļi. Tā ir viņu pašu izstrādāta sistēma. Uzskatu, ka viņi nav pieskaitāmi pie nabadzīgiem, nabadzīga ir viņu garu un dvēseļu pasaule, un lai to pabarotu ir daudz un nopietni jāstrādā. Bet zinu, ka viņi to nedarīs, jo ir slinki gan pie fiziskā darba , gan pie garīgā.
…
