1991.gadā pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas valdībai bija jāsāk domāt par jaunas politiski ekonomiskas sistēmas veidošanu. Pirmie neatkarības gadi sagrāva ilūzijas par ātru tautsaimniecības uzplaukumu. Pāreja uz tirgus ekonomikas principiem izmainīja iedzīvotāju un valsts attiecības, palielinot cilvēka lomu arī sevis un savas ģimenes sociālajā aizsardzībā. Likumsakarīgi, ka drīz pēc neatkarības iegūšanas sākās Latvijas sociālās drošības sistēmas modeļa izstrādāšana. Vienlaicīgi ar ekonomiskajām reformām valstī tika formulēti un ieviesti jauni, sociālo aizsardzību regulējoši likumi, kas bija valdības tūlītēja reakcija uz steidzamajām un ātri augošajām iedzīvotāju vajadzībām.1
Padomju laikā nabadzība nebija īpaši izplatīta parādība un sabiedriski apspriežams temats. Neraugoties uz to, ka lielā mērā nabadzība radusies sabiedrības plašo saimniecisko pārkārtojumu rezultātā, daudzi ir saglabājuši padomju laika attieksmi un sajūtu, jo toreiz būt “nabadzīgam” nozīmēja to pašu, ko reāli būt izstumtam no sabiedrības, un tika uzskatīts, ka nabadzība rodas tikai personīgu neveiksmju rezultātā.2
To, ka nabadzība ir sociāla problēma Latvijā, es pierādīšu pēc P.Hortona un G.Leslija definīcijas, kurā teikts, ka sociāla problēma ir “stāvoklis, kas ietekmē daudzus cilvēkus tādā veidā, kas tiek uzskatīts par nevēlamu un par kuru ir pārliecība, ka kolektīva rīcība var to mainīt.” Lai to izdarītu es vadīšos pēc trīs kritērijiem:
1.Latvijā pastāv nabadzība un tai ir graujošas sekas.
2.Šī problēma skar daudzus cilvēkus, ne tikai tos, kas ir ar to saistīti, bet arī visus pārējos valsts iedzīvotājus.…