Mūžizglītība, pieaugušo izglītība, attīstība un problēmas

Katras paaudzes cilvēkiem ir savas problēmas. 20. gadsimta beigās un 21. gadsimtā aktuāla ir kļuvusi problēma par ilgtspējīgas sabiedrības veidošanos pasaules mērogā.
Jēdziens „izglītība ilgtspējīgai nākotnei” ietver sevī izpratni par uz cilvēku orientētu ētiku. Kā norādīts UNESCO materiālos 1997. gadā, tās ir „attiecības starp cilvēkiem un tā dzīves vietu”. Nākotnes ētika, kas tiek plānota kā planētas ētika, kā norāda UNESCO 1997. gada materiāli, ir orientēta uz „cilvēka drošības stāvokļa” ieguvi. Pētījumos par šīm problēmām tiek norādīts, ka ētikas lauks mūsdienās sakrīt ar atbildības lauku, bet to var panākt, tikai pateicoties indivīda kvalitātēm.
Ilgtspējīgas sabiedrības veidošanās ir atkarīga no cilvēku kompetences līmeņa visās dzīves jomās. UNESCO dokumentos jau 1972. gadā tika norādīts, ka cilvēkam visu mūžu ir jāmācās „būt” (leaming to be). Lai indivīds izdzīvotu, adaptētos laikmeta prasībām, attīstītos, pašrealizētos gan darba tirgū, gan perso­niskajā dzīvē, sabiedrībai kopumā un katram indivīdam atsevišķi ir nepieciešams mācīties. Mācīšanās notiek visa mūža garumā un plašumā (darbavietās, mājās, sabiedriskās dzīves apstākļos).
Mācīšanās raksturo ne tikai indivīdu, bet arī sabiedrību, ietekmējot tās attīstību un progresu.
UNESCO pasaules izglītības forumā Dakārā 2000. gada aprīlī tika noteikti galvenie izglītības mērķi ikvienam pilsonim un „sabiedrībai, kas mācās”. Par šīm lietām tiek runāts arī Eiropas Komisijas dokumentā „Mūžizglītības memorands” (2000), kas tika apspriests Latvijas sabiedrībā, un tā rezultātā sagatavots gala ziņojums Eiropas Komisijai Briselē, īpaši akcentējama ir Memoranda ideja: Eiropas lielākā vērtība ir cilvēks, tāpēc priekš­plānā izvirzās uzdevums palielināt investīcijas cilvēkresursos, nevis institūcijās.…