Secinājumi
• Mūzikas terapijas pirmsākumi meklējami sirmā senatnē. Mūzikas izmantošanai ārstnieciskos nolūkos ir sena vēsture, un mūzikas terapijas dziedinošais spēks mūsdienās vairs nav apstrīdams;
• Mūzikas terapijai ir daudz definīciju, kas minētas atzītu autoru publikācijās, taču Latvijas mūzikas terapijas asociācija pieņēmusi savu, kas ir kopēja mākslu terapijai Latvijā un atbilst mākslas terapeita profesijas standartam,t.i., mūzikas terapija ir viena no mākslu terapijas specializācijām, kurā klienti/pacienti daudzveidīgo veselības un sociālo problēmu risināšanai un pārvarēšanai individuāli vai grupā terapeitiskās vides un terapeitisko attiecību kontekstā izmanto mūziku un tās izteiksmes līdzekļus, muzicēšanas tehnikas un darbības, domu, priekšstatu, pārdzīvojumu, jūtu, emociju, vajadzību, problēmu utt. Izpausmei un refleksijai;
• Ir pasīvā (receptīvā) un aktīvā (radošā) mūzikas terapija. Pasīvās mūzikas terapijas laikā pacientam mūzika tiek atskaņota, aktīvajā mūzikas terapijā viņš dzied un muzicē pats vai/un kopā ar terapeitu. Visbiežāk lietotās mūzikas terapijas tehnikas ir speciālas, pacienta/klienta diagnozei vai vajadzībām piemērotas (mūzikas klausīšanās, vokālās un instrumentālas improvizācijas, kustības);
• Latvijā pamatā ir attīstīta aktīvā (radošā/kreatīvā) mūzikas terapija, kura pārtop un iegūst savu patstāvīgu – integrēti eklektisku pieeju, kas jāsaprot kā profesionālu zināšanu un prasmju kopums, kurš ietver vairākas sapratnes (mūzikas, uzvedības, personības attīstības, un medicīnas) triangulāru attiecību (klients/pacients – mūzikas terapeits – mūzika vai pirmsskolas vecuma bērns – skolotājs – mūzika), metožu un tehniku un citu mākslas terapijas elementu pielietojamu multiprofesionālas komandas kontekstā;
• Mūzikas terapija kā metode muzikālajā darbībā balstīta uz pamatmetodi – improvizāciju, kas sevī ietver pasīvās (receptīvās) un aktīvās (radošās) mūzikas terapijas veidus un ir saistībā ar skolotāja un skolēna didaktisku sadarbības paņēmienu, līdzekļu mehānismu kopumu, lai mūzikas kā mākslas iedarbības ceļā sekmētu bērnu izziņas procesus, attīstītu prasmes, novērstu dažādas fiziskās, emocionālās, mentālās, antisociālās uzvedības problēmas, t. i., „ciešanas” viņu attīstībā un sekmētu pozitīvu parādību izpausmi, modinot emocijas, pašizpausmi u.tml., veicinātu potenciālu attīstību kopumā, uzlabojot savu un citu cilvēku dzīves kvalitāti;
• Mūzikā vienlīdz svarīga nozīme ir gan melodijai, gan harmonijai, polifonijai, skaņkārtām, formai, instrumentācijai, taču visu minēto kopumu veido viens materiāls – skaņa. Ar terminu „skaņa” saprot arī tās sajūtas, kas rodas, skaņas viļņiem iedarbojoties uz cilvēka dzirdes orgāniem. Izšķir divu veidu skaņas: trokšņus un muzikālas skaņas. Tieši skaņa arī ir pamatā mūzikas ārstnieciskajai iedarbībai.
…
