Jaunlatviešu kustība 19. gadsimta vidū, pateicoties ekonomiskajām pārmaiņām un dzimtbūšanas atcelšanai, notika straujāka izglītības un kultūras attīstība. Tika atvērtas vairākas pagastskolas un arī draudzes skolas.
Jaunlatviešu kustība radās un pastāvēja 19. gadsimta 50. - 60. gados. Tā bija latviešu progresīvās inteliģences kustība, kura galvenokārt cīnījās par latviešu nacionālās identitātes apzināšanu un saglabāšanu. 1856. gadā, vienīgajā Baltijas guberņas augstskolā Tērbatā, mācījās deviņi latviešu studenti, tajā skaitā - K. Valdemārs, K. Barons, J. Alunāns. Ap viņiem tad arī veidojās šī kustība, kura lielu ieguldījumu deva latviešu nacionālās pašapziņas veidošanā.
Jaunlatvieši rūpējās par tautas izglītību, kultūru un latviešu valodas attīstību. Reālajā dzīvē jaunlatvieši centās atrisināt galveno visas tautas kopīgo problēmu - atbrīvoties no vācu virskundzības.
Lai to paveiktu bija jāveic trīs galvenie uzdevumi:
jāizveido sava kultūra, kura būtu brīva no vācu muižnieku un garīdznieku ietekmes,
saimnieciski jākļūst neatkarīgiem,
jāiegūst juridiskā līdztiesība.
Jaunlatviešu idejas tautā nestas ar tā laika preses izdevumiem - ,,Mājas Viesi", ,,Sētu, Dabu, Pasauli" un ar laikraksta ,,Pēterburgas Avīzes" starpniecību. Tika uzsvērts, ka latviešiem ir jāmācās.
Būtiskākais jaunlatviešu ieguldījums bija kultūras jomā - literatūrā valodniecībā, tēlotāja mākslā, folkloristikā, teātra mākslā un un mūzikā.
Latviešu nacionālā komponistu skola.
No 18. gs. vidus Rīgā koncertēja ievērojamākās mūzikas slavenības, jo zemesceļš no Rietumeiropas uz Pēterpili veda caur Jelgavu un Rīgu. 19.gadsimtā to vidū 1842.gadā bija F.Lists, 1847. – H.Berliozs, 1844. un 1864. – Klāra Vīka-Šūmane,u.c. Ar 18. gs. Rīgā darbojās mūzikas biedrības, no 1760.gada puslīdz regulāri abonementu simfoniskie koncerti.
Latviešu mūzika tāpat kā somu, norvēģu, čehu nacionālā mūzika pieder pie Eiropas skaitliski nelielo tautu jaunajām mūzikas kultūrām, kuras sāka veidoties romantisma laikmetā. Latviešu nacionālās profesionālās mūzikas pirmsākumi meklējami latviešu tautasdziesmu vākšanā, harmonizēšanā un apdarināšanā koriem, ko 1869. gadā aizsāka Vācijā izglītojies ilggadējais Vidzemes Skolotāju semināra vadītājs Jānis Cimze. Radās pirmās kora dziesmas, simfoniskā un vokāli simfoniskā mūzika, arī Valsts himna. Viss, ko komponēja Jurjānu Andrejs, Jāzeps Vītols – mūsu Konservatorijas pirmais rektors –, Emīls Dārziņš, Alfrēds Kalniņš, Emilis Melngailis, brāļi Jāzeps un Jānis Mediņi, tagad ir mūsu mūzikas zelta fonds.
Latvijas nacionālās mūzikas attīstībā nozīmīgs pavērsiens bija Latvijas valsts nodibināšana 1918. g. 18. novembrī. 1919. gadā darbu uzsāka Latvijas Valsts konservatorija (tagadējā Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmija), 1926. gadā – Radiofona simfoniskais orķestris, no kura vēlāk izveidojās tagadējais Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris.
Valsts atbalsts bija ievērojams, it sevišķi pēc 1937. gada, kad pēc Kultūras fonda iniciatīvas tika izveidots Tēvzemes balvas fonds. Tas atbalstīja un materiāli uzmundrināja darbam mūziķus, bet īpašs nodoklis bija paredzēts radiofona un skaņuplašu izdošanai.…