Par mūzikas izcelšanos ir izteiktas dažādas hipotēzes jeb zinātniskie paņēmieni. Viena no tām saistīta ar novērošanu un atdarināšanu. Ar atdarināšanu bija saistītas pirmatnējo tautu kultūrā izplatītās dejas. To izpildītāji imitēja dzīvnieku gaitu un izturēšanos, lāču un bifeļu smagnējās kustības vai tauriņu vieglo virpuļošanu. Otra mūzikas izcelšanās hipotēze saistīta ar pirmatnējo cilvēku nepieciešamību sazināties. Veicot kopīgu darbu - veļot baļķus, ceļot smagus priekšmetus -, vajadzēja saskaņot kustības. To varēja panākt ar skaņu signāliem. Šim nolūkam lietoja gan balsis, gan skaņu rīkus.
Austrālijas aborigēnu mirušo dziedājums, kuru pavadījušas sēru dejas kustības, pauž nopūtas, skumjas, vaidus. Turpretim Amerikas belakūlu cilts indiāņi pateicības dziesmā par izveseļošanos valda dzīvīgums un prieks.
Vistuvāk mākslai mūsdienu izpratnē sencilvēki nonāca tad, kad izpildīja maģiskos rituālus, dažādas darbības, kuru mērķis bija nodrošināt garu labvēlību visām ikdienas dzīves norisēm. Tajos piedaloties viņi iztēlojās dažādas situācijas un iejutās dažādās lomās.
Deju un mūziku uzskatīja par rituālu neatņemamas sastāvdaļas, jo ticēja, ka cilvēka balsīs un skaņu rīkos ir ieslēpti maģiski spēki, kuri ļauj cilvēkā ietekmēt neredzamos, visu varenos garus. …