Mūzika kā pirmsskolas vecuma bērnu emocionālās attīstības sekmētāja

Mūzika skan mums visapkārt. Tomēr, vai mēs visi to spējam patiešām sadzirdēt? Nesen laikrakstā izlasīju savā ziņā ļoti skumju ziņu. Runa gāja par vidusskolas vecuma jauniešiem, kas, iespējams, Dziesmu svētku ietekmēti, ir vēlējušies pieteikties kādā korī, bet no interesentiem tikai katrs piektais ticis pieņemts. Vairums puišu vispār nav spējuši kaut cik padziedāt. Un tikai retais ir spējis nodziedāt kādu dziesmu līdz beigām. Bēdīgs fakts, kas liek aizdomāties par to, vai mūsu tauta, par dziedātājtautu saukta, drīz vairs atbildīs šim nosaukumam. Tāpat arvien vairāk secinām, ka jaunieši kļūst pārāk racionāli un materiāli noskaņoti. Jā, protams, liela daļa no viņiem ir daudz gudrāki, labāk izglītoti, kā viņu priekšteči pirms gadiem divdesmit un vairāk. Tomēr emocionālā sfērā viņi ir kļuvuši daudz nabadzīgāki un nejūtīgāki. Droši vien tā galvenokārt ir ne jau viņu, bet apkārtējo apstākļu vaina – līdzekļi, kas tiek piešķirti kultūras attīstībai, arī bērnu un jauniešu izglītošanai šajā jomā, kļūst arvien nepietiekamāki. Tāpat arī ģimenes budžetā šiem mērķiem naudas paliek arvien mazāk. Ja ir jāizvēlas, vai bērnam jāapmeklē interešu pulciņi, jāmācās mūzika vai arī nauda jāizlieto ģimenes izdzīvošanai, mūzika tiek atvirzīta otrajā plānā. Ko var gribēt no jauniešiem, ja vecāku uzskats ir, ka mūzika ir tikai lieka laika un naudas tērēšana. Arī skolā mūzika nokļūst otrās šķiras nodarbību lomā. Bet ļaunākais ir tas, ka līdzīga attieksme pret mūziku kā mācību priekšmetu ir arī Latvijas vadošajām organizācijām. Arvīds Platpers, Dziesmu svētku virsdiriģents, ir teicis, ja skolās jau nākamajā mācību gadā šajā jomā nekas būtisks nemainīsies, 2008. gadā Latvijā var skanēt pēdējie Dziesmu svētki. Un tas notiek tagad, kad Baltijas valstu Dziesmu un deju svētki ir beidzot iekļauti UNESCO cilvēces meistardarbu sarakstā. …