Baroks – valdošais stils Latīņamerikas un Eiropas mākslā 16.gs.b. – 18.gs.v. Plašākā nozīmē – visp. Kultūras attīstības periods, kas, līdzīgi gotikai un renesansei aptvēra arī sadzīves ārējās formas, filozofiskas un zinātniskās īpatnības u.c. Baroks radās Itālijā.
Baroka laikmets Eiropas kultūrā aptver XVII gadsimtu un XVIII gadsimta pirmo pusi. Šī laika māksla pirmām kārtām cildina galmu un baznīcu. Galma svinībās tiek izrādīti pirmie operas un baletu uzvedumi, skan instrumentālā solomūzika, ansambļu un orķestra skaņdarbi. Baznīcas paspārnē savukārt rodas kantāte un oratorija, strauji attīstās ērģeļmūzika.
Mūzikā baroka stilam raksturīga monumentalitāte, dekorativitāte, dramatiskā patētika, spraiga dinamika. Šajā laikā radās un attīstījās vairāki jauni vokālās un instrumentālās mūzikas žanri (opera, kantāte, oratorija, koncerts, svīta); nostiprinājās ģenerālbalss, izveidojās mažor – minora skaņkārtu sistēma, attīstījās hromatisms, bija raksturīga polifoniskā un homofoniskā mūzikas rakstības veida mijiedarbība.
Galvenie Baroka mūzikas pārstāvji: Vācija – J.S.Bahs, D.Bukstehūde, G.F.Hendelis, H.Šics, Itālijā – Dž. Freskobaldī, A.Korelli, K.Monteverdi, A.Skarlati, D.Skarlati, A.Vivaldi.
Baroka laikmeta pēdējās, bet vienlaikus arī augstākās virsotnes ir Johans Sebastians Bahs (1685 – 1750). Dzimis Vācijā Eizenahā. Kļuvis par izcilu ērģelnieku un komponistu. Pilnībā pārvaldīja polifonās rakstības tehniku un tās sarežģītāko formu – fūgu. Mūža beigās kļuvis akls.
XVII gs. Eiropas zemēs turpinājās pāreja no feodālās mūzikas kultūras uz buržuāzisko. Šī pāreja notika vēsturiski sarežģītos un pretrunīgos apstākļos. Ilgstošie kari un nemieri izraisīja tautu postu un nabadzību, bet veicināja arī šo tautu protestu un cīņu. Sociālās attīstības līmenis dažādās Eiropas zemēs bija ļoti atšķirīgs.…
