Par romantismu mūzikā sauc tādu stilu, kurā komponisti attēlo cilvēku iekšējos pārdzīvojumus. Šie skaņdarbi ir ļoti emocionāli. Romantisma laikmets sakrīt ar daudzu Eiropas valstu nacionālās mūzikas rašanos.
Romantisms 19.gs.1.pusē būtiski ietekmēja daudzu komponistu dailradi.Veidojās jauni muzikālās izteiksmes līdzekļi: fantastiska izdoma, kāpuināta emocionalitāte, pasakaina, poetiska izteiksme.Bieži viem profesionālajā mūzikā bijaaizguvumi no folkloras,kā arī vareni simboliski vispārinājumi.
Pārmaiņas skāra arī mūzikas žanrus, t.i., pieauga romances nozīme, radās instrumentālas miniatūras un miniatūrasklavierēm, kā arī citas mūzikas mazās formas. Jaunas tendences skara arī simfonismu un opermūziku(veidojās varoņoperas).Varoņoperas biezi vien tika rāditas nacionālās atbrīvosanas kustības iespaidā.Romantiskā mūzika sasaucas ar romantisko literatūru.Tas radīja programmiskus mūzikas sacerējumus.
Visslavenakie tā laika komponisti:
Francis Šuberts (1797-1828), Kārlis Marija Vēbers (1786-1826), Roberts Šūmanis (1810-1856), Ferencs Lists (1811-1886), Friderihs Šopēns (1810-1849), Bedržins Smetana (1824-1884), Edvards Grīgs (1843-1907), Fēlikss Mendelzons Bertaldi (1809-1847).
Romantiku daiļrade bija cieši saistīta ar jaunam demokratiskās mūzikas formām,kas uzplauka 19.gs. 1.pusē.
Francijas galvaspilsēta Parīze 19.gs. kļuva par visas Eiropas jaunās mākslas centru un saistīja arī daudzu citu tautu komponistus.Parīze ar savu revolūcijas gara ietekmēto,spraigo un dzīvinošo atmosfēru bija pilsēta,kur,pēs F.Engelsa atzinuma: „Eiropas civilizācija sasniedza savu augstako plaukumu,kurā saietas visas Eiropas vēstures nervu vadi un no kurienes noteiktos laika sprīžos izlaužas visu pasauli satricinoši elektriskie lādini”.…
