Seno civilizāciju priekšstati par nāvi un nemirstību bija saistīti ar pamatatziņu, ka cilvēks būtībā ir nemirstīga būtne, jeb kāda daļa no cilvēka ir nemirstīga.
Senajā Ēģiptē nāve nebija totāls cilvēka esamības gals, pāreja no dzīves nebūtībā, bet gan tikai dažu cilvēka sarežģītās būtības sastāvdaļu atmiršana, bet citu – tālāka eksistence. Līdz ar kāda cilvēka nāvi, mira viņa ķermenis, bet viņa vārds pārgāja tuvākajam radiniekam, parasti mazdēlam, un turpināja dzīvi. Dvēsele (ba) un cilvēka dubultnieks (ka) nonāca svētlaimīgo viņpasaulē, ja vien izturēja pārbaudi Ozirisa aizkapa tiesā. Ozirisa tiesa bija cieši saistīta ar universālo Maat jēdzienu, kas apzīmēja pasaules eksistences kārtību. Tā bija likumsakarība, kas noteica pasaules stabilitāti. Plašākā nozīmē šis jēdziens nozīmēja likteni.…