Muzeoloģija kā jebkura cita akadēmiska disciplīna laika gaitā ir pieņēmusi dažādas formas. Tā noteikti nav pamata zinātniskā disciplīna, tai ir dažādi konceptuāli atzari no tām. Muzeoloģija ir attīstījusies daļēji caur izpēti, ko veikušas šīs disciplīnas un daļēji arī caur informācijas zinātņu un citu sociālo zinātņu epistemoloģiju. Tā arī nav praktiska zinātne tajā nozīmē kā tehnoloģija var būt saistīta ar ķīmiju vai fiziku, kaut gan tā tikusi uzskatīta par vēstures, mākslas vēstures vai arheoloģijas palīgdisciplīnu. Tā attīstās no prakses, prakse to apstiprina, un tā ir pirms prakses, studējot teorētiski tos fenomenus, kas izpaudušies praksē (..). Tas dara to neatdalāmu no prakses.
Ja skata muzeoloģiju vēsturiskā aspektā, redzam, ka tā sākās kā muzeogrāfija, tas ir, praktiskas instrukcijas, kā vākt, glabāt, pētīt un eksponēt objektus. Laikam ejot, tā saskārās ar vispārīgiem jautājumiem, t.i., nozīmes un jēgas, interpretācijas un konceptualizācijas jautājumiem. Tomēr tā nepameta vēsturiskās un praktiskās problēmas. 1960. gadu beigās Z.Stranskis piedāvāja muzeoloģijas sistēmu, kurā viņš izskaidroja muzeoloģiju tās vēsturiskajā, strukturālajā un praktiskajā aspektā. Tā viņš pielīdzināja muzeoloģiju citām akadēmiskajām disciplīnām, kurām ir sava vēsture, teorija un prakse, tāpēc muzeoloģija varētu tikt atzīta par mūsdienu sociālo zinātni.
Ja tagad, atstājot malā vēsturisko un praktisko aspektu (pirmo, jo tas attiecas uz laika gaitu, otro tāpēc, ka tas attiecas uz pielietošanu šodien), mēs paliekam ar strukturālo aspektu, kas ietver laika, telpas un sociālās dimensijas. Šis aspekts ir orientēts uz nākotni un var paredzēt telpisko dimensiju, kas iziet ārpus muzeja telpas noslēgtā loka. Muzeoloģijas strukturālais aspekts attiecas arī uz sociālajām attiecībām, kas ietvertas izteicienā “mantojuma aizsardzība” plašā nozīmē.
Rezultātā strukturālajā līmenī muzeoloģija var un tai vajag savienot muzejus ar dažādu identitāšu formu izteikšanu un apstiprināšanu.…