Secinājumi
Skaidrs ir viens, ka dzīves stāsti sevī satur ļoti bagātīgu informāciju, tāpēc es nebaidīšos mutiskos vēstures avotus nosaukt par visbagātākajiem un reizē arī visgrūtāk pētāmākajiem avotu veidiem. Kaut gan ir pilnīgi skaidrs, ka katrs dzīves stāsts, lai arī kāds būtu tā saturs, tā vērtība ir neapšaubāma un pēc savas būtības katrs dzīves stāsts ir unikāls[1], jo satur savu pilnīgi atšķirīgu dzīves laikā iegūtās pieredzes atspoguļojumu. Pat līdzīgu notikumu pārdzīvošana cilvēkā neveidos vienādu attieksmi pret notiekošo un katra cilvēka priekšstatos izskatīsies pavisam savādāk. Dzīves stāsti mums dod katra cilvēka subjektīvo viedokļa atspoguļojumu par viņam apkārt notiekošo. Caur šo subjektīvo, individuālo cilvēka viedokli, mēs varam ieskatīties un mēģināt saprast tādas saskares formās, kā:
Indivīds un vara
Indivīds un sabiedrība
Indivīds un laiks [1]
Bet kā jebkam šai pasaulē arī dzīves stāstiem ir savas negatīvās puses, kas lielākoties saistās ar to iegūšanas metodēm, jo Padomju laiki cilvēkos ir ieaudzinājuši domā, ka labāk ir klusēt, un ne jau tāpēc, ka nebūtu ko teikt, bet gan tāpēc, ka tā ir vieglāk. No šīs problēmas izaug nākošā – cilvēki ir aizmirsuši runāt un ieklausīties viens otrā, uzklausīt citu cilvēku pieredzi, tā vietā, lai jebkuram mūsu sabiedrības senioram parādītu cienu par viņa pieredzi un no tīras sirds palūgtu pastāstīt par sevi, par saviem laikiem, mēs labprātāk izvēlamies „parunāties” ar kādu laikrakstu vai televīzijas pārraidi, radio. Mūsu sabiedrībā ir tā, ka katrs cilvēks ir pats par sevi un savu piedzīvoto uzskata tikai par savu pieredzi, te parādās arī nākošā problēma, cilvēki vienkārši negrib runāt, negrib, lai viņu pieredze tiktu izmantota par mācību avotu, kas nestu labumu visai sabiedrībai.
Bet tikai mūsu pašu spēkos ir darīt visu, lai katrs cilvēks un katra cilvēka piedzīvotais būtu vērtība jebkuros laikos.…
