Invalīds [turpmāk – CIV] nav tikai būtne ratiņkrēslā. CIV ir persona, kurai slimības, traumas vai iedzimta defekta dēļ ir nepieciešama papildu medicīniskā un sociālā palīdzība. Jā, un viņš ir cilvēks: pasaules iedzīvotājs, sabiedrības loceklis, bērns un vēl daudz kas cits. Tieši tāpat kā tu un es. Tā nav tikai izbalējusi patiesība, kas periodiski uzpeld medijos vai tiek aktualizēta masu pasākumos pirms Ziemassvētkiem. Runa ir par reālu cilvēku, kuram ir tiesības un pienākumi.
Vai sabiedrība ir gatava redzēt reālo situāciju Latvijā un pasaulē? Vai ir gatava diendienā satikt cilvēkus ar fiziskām vai garīgām nepilnībām? Neatkarīgi no tā, kas esam mēs, mēs ļoti bieži pret CIV izturamies vai nu ļauni, vai nievājoši, vai vienaldzīgi. Mēs nevaram iedomāties to, ka viņi ir tādi paši kā mēs, ka mēs viņiem varētu palīdzēt, kaut vai izmainot savu attieksmi. Šo cilvēku diskriminācija ir ļoti pamanāma, jo sabiedrība neizprot šo situāciju un ļoti bieži CIV uzskata par slimniekiem no kuriem ir jāizvairās.
Šajā Zinātniski Pētnieciskajā Darbā es apskatīšu sīkāk, kas ir invaliditāte un kā tā iedalās, to, kā mēs varam palīdzēt šiem cilvēkiem, kādu attieksmi dodam mēs un kādu gaida viņi, ar ko nodarbojās CIV, to vai Latvijā ir pietiekami daudz sabiedriskas vietas, kuras var izmantot CIV un to kā mums būtu jāizturas pret viņiem.
Pētāmās problēmas: Mūsu attieksme pret CIV.
Mērķis: Pierādīt, ka:
Viņi ir tādi paši cilvēki kā mēs.…