Pirmais uzskats vairāk atbilst sociālpsiholoģijas, otrais — individuālpsiholoģijas uzskatiem par personību. Arī 70. un 80. gadu krievu (padomju) psiholoģijā pausts uzskats, ka personība ir sabiedrisko attiecību objekts un subjekts. "Personība ir objekts, uz kuru iedarbojas politiski ekonomiskie, tiesiskie, morālie aspekti" (B. Anaņjevs). Savukārt I. Konam personība ir subjekts, kas pats vadās pēc saviem iekšējiem nosacījumiem (motīviem) un ar ārējo, sabiedrībā noteikto sociālo lomu funkcijām vada savu darbību uz noteiktu mērķi.
Ka otra viedokļa piemēru var minēt A. Adlera, G. Olporta, K. Rodžersa, R. Bernsa uzskatus par personības attīstību. Personības attīstības pamatā ir pašas personības iekšējie nosacījumi, tā vadās pati pēc saviem iekšēji determinētiem likumiem (ievirzēm). Ārējā sociālā vide nevar pamatos izmainīt un pārveidot, pakļaut personības būtību.
Var nosaukt arī trešo variantu — sintezējošo. Viens no tā piemēriem varētu būt V. Šterna teorija par divu faktoru konverģenci: psihiskās attīstības process notiek iedzimtības un vides sadarbībā. Bet V. Šterns tomēr lielāku nozīmi piešķir iekšējiem faktoriem. Videi ir apstākļu loma.
Krievu psihologs S. Rubinšteins (30.-50. gadi) šo pretrunu par ārējo un iekšējo faktoru mijiedarbību risinājis arī sintezējoši - caur personības iekšējiem nosacījumiem tiek lauzta ārējā iedarbība uz cilvēku, nozīme ir personības veselumam kā personības iekšējo likumsakarību kopumam.
Arī psihologs E.Ēriksons savā personības attīstības modelī savienojis personības iekšējās attīstības nosacījumus ar ārējām ietekmēm. Līdzsvaru starp tiem var sasniegt nobriedusi personība, ja attīstības process no dzimšanas līdz pieaugušā periodam ir noritējis sekmīgi — atrisinot pretrunas un krīzes.
…
