Nu jau gadu desmitiem no visaugstākajām izglītības un ne tikai izglītības forumu tribīnēm skan aicinājumi īstenot izglītības satura un metožu kvalitatīvu pilnveidi, kamēr praksē joprojām nemitīgi turpinās tradicionālā izglītības satura un metožu pielāpīšana. Ir vērts atskatīties vēsturē, lai konstatētu, ka praktiski visas šodienas izglītības koncepcijas un citi pamatdokumenti nepārtraukti atkārto jau sen apzinātās izglītības lielās problēmas.
Izglītības problēmas tiek apspriestas dažādos līmeņos – tās apspriež filozofi, sociologi, pedagogi, psihologi, juristi, politiķi, publicisti.
Katrā izglītības līmenī ir savas problēmas. Ja raugāmies uz izglītību līdz augstskolai, visproblemātiskākā ir profesionālā izglītība.
Lai izglītības sistēma sekmīgi pildītu tai piederīgās funkcijas, ir nepieciešams veidot visu šai sistēmā ietilpstošo elementu partnerību.
Ne vienmēr ir pietiekami skaidrs, par ko konkrēti atbild katrs izglītības sistēmā iesaistītais subjekts. Partnerība nav sadarbība. Partnerība no sadarbības atšķiras ar to, ka visiem sistēmas elementiem ir ne tikai kopējs mērķis, bet ir noteikta arī atbildības daļa par kopējā mērķa realizēšanu.
Taču mūsdienu izglītības sistēmai kopumā joprojām piemīt bīstams elastības trūkums.
Augstākās izglītības sistēmas sagatavoto speciālistu neatbilstība darba tirgus vajadzībām Latvijā ir labi zināma tēma.