Māksla ir mūsu pašu kultūras sastāvdaļa. Bez tās nebūtu nekā, kas ir mums apkārt – mēbeles, apģērbs, ēkas, ielas un viss, kas izveidojies uz tām un ap tām.
Sava referāta otrajā nodaļā es rakstu, ka mākslas nemaz nav, ir tikai mākslinieki. Jā, daļēji tā arī ir, taču skatoties no dažādiem viedokļiem un uzskatiem – ir gan mākslinieki un to radītie mākslas darbi. Patiesībā jau mēs katrs esam mākslinieki. Mēs veidojam savu vizuālo tēlu, apkārtējo vidi, kurā dzīvojam un strādājam, izmantojot tikai un vienīgi savas mākslinieka dotības, kādas nu katram no mums viņas ir – stipras vai vājas, ekstravagantas, modernas vai vispār pat ar neizprotamu formulējumu.
Tā kā referāta tēma ir vairāk saistībā ar glezniecību, tad par to varu teikt, ka arī gleznot mēs katrs esam spējīgi, taču atkal – katrs ar savām dotībām un savu mākslinieka izdomu. Mūsdienu pasaulē jau vairāk tiek pieņemts uzskats, ka laba glezna ir tā, kurā ir parādīta kāda jauna un nebijusi ideja. Tas piemēram varētu būt nosaucams par abstrakcionismu. Gadsimtu iepriekš, laba glezna vairāk tika uzskatīta tā, kas attēloja patiesu dzīves realitāti. Gleznā vajadzēja būt attēlam, kas ir patiess un izskatās “kā dzīvē”. Jā, arī mūsdienās perfekti uzgleznots patiess skats ir uzskatāms par labu darbu. No latviešu gleznotājiem es gribētu pieminēt Ritumu Ivanovu, kas glezno (vairāk) portretus pielietojot savu oriģinalitāti. Savukārt tie šodienas mākslas tirgū maksā diezgan lielu naudu… To es uzskatu par mākslinieku ar lielo burtu!
Gleznu ir jāprot saprast, jāprot ieklausīties tās domā, jāprot sadzirdēt, ko tā mums like domāt un, ko mākslinieks, gleznojot, izjutis…
Gadsimtu gaitā mainās ekonomiskā situācija pasaulē, kultūra, katrā valstī, līdz ar to arī mainās visas sīkās nianses, kas skar cilvēka “dvēseli”. Glezna nāk no gleznotāja “dvēseles”, un arī tās laika gaitā izmaina savu stilu, katrs stils tiek nosaukts savā atsevišķā terminā – vārdā, bet patiesībā, katra glezna ir tikai un vienīgi cilvēku izjūtu pasaule, kuru tas izklāj ar krāsām uz papīra, audekla vai sienas. …
