Mūsdienu filosofijas pamati

Vēstures filozofija – cenšas izprast un izskaidrot vēstures būtību, jēgu un norisi, kā arī apjēgt cilvēkus to vēsturiskumā.[3.,13]
Teorētiskais pamats, kas dod iespēju atklāt un apdomāt vēsturisko notikumu gaitu – arī ir vēstures filozofija. Vēsture kā „ procesa izziņa” , ir konkrēta zinātne, kurai ir empīriskais un teorētiskais līmenis. Empīriskā līmenī vēsture kā zinātne tiecas uz sociālo notikumu un vēsturisko faktu precīzu aprakstīšanu. Teorētiskajā līmenī – sistematizē un apkopo vēsturiskos faktus. Tāda faktu apkopošana un sistematizācija ir iespējama tikai tad, ja vēsturniekam ir noteikta izpratne par cilvēka dabu , sociuma uzbūvi un funkcionēšanu, sabiedrības izmaiņu virzošiem spēkiem. Pats jēdziens „vēstures filozofija” ir saistāms ar Volteru un viņa darbu „Filozofijas vēsture ”( 1765 ). Bet tas nenozīmē , ka Volters bija vēstures filozofijas pamatlicējs, jo termina ieviešana apritē vēl nenozīmē , ka līdz tam neeksistēja fenomens, kas tika nosaukts ar terminu, „vēstures filozofija”. Vēstures procesu apdomāšana tika iesākta jau antīkajos laikos. Bet arī mūsdienās nav vienotas , pamatotas , pierādāmas un vispārpieņemtas izpratnes par cilvēces vēsturi. [ 1.,62] Pirms sākt aprakstu par jebkuru jautājumu filozofijā, vispirms jānoskaidro tās pamatbūtība. Līdz ar to, ka filozofijai trūkst tās priekšrocības, kāda ir citām zinātnēm, kas spēj iepriekš noteikt savus priekšmetus kā tādus, kuri izriet no priekšstatiem, un spēj iepriekš pieņemt arī metodi, lai sāktu un turpinātu pētījumu, tad filozofijā apskatāmie priekšmeti sākotnēji ir tādi paši kā reliģijai. Kā filozofijas, tā arī reliģijas priekšmets ir patiesība, un pie tam šī vārda visaugstākajā izpratnē, ka dievs un vienīgi viņš ir patiesība. Tālākā gaitā tās abas nodarbojas ar dabu un cilvēka garu , ar to savstarpējām attiecībām pret dievu kā pret savu patiesību. …