Ir pagājuši tie laiki, kad personālo datoru izmantoja tikai vien kā rēķināmo mašīnu, serveri vai failu glabātuvi. Laiki ir gājuši uz priekšu un no personālā datora tiek pieprasīts daudz vairāk, lai tas spētu izdarīt sekojošas darbības - atskaņot video un mūziku, parādītu tekstus, animācijas u.t.t. Šīs visas darbības slēpjās zem vārda multimēdija. Datora procesors viens pats nespēj šo informāciju apstrādāt un attēlot tā, lai cilvēks to spētu uztvert ar acīm vai dzirdētu ar ausīm. Papildus tiek lietoti gan grafiskie procesori (Video kartes), kas apstrādā grafisko informāciju, un tā ir redzama uz datora monitora, gan skaņas karte, kas apstrādā skaņas informāciju, un to cilvēks var dzirdēt ar austiņu vai skaļruņu palīdzību. Protams, ir nepieciešami arī speciāli standarti, kas spēj visu to atskaņot un saglabāt. Tā laika gaitā, no 1980.gada, datorsistēmu giganti Philips un Sony ir izveidojuši speciālus CD standartus, (ang. Book) kuros dators saprot, kā šī informācija ir jāapstrādā ņemot to no CD diska. Līdz mūsdienām ir izveidoti 7 Books: Red(sarkanā), Yellow(dzeltenā), Green(zaļā), Orange(oranžā), White(baltā), Blue(zilā), Purple(violetā). Šīs 7 grāmatas bieži literatūrā ir sastopamas arī zem vārda varavīksnes grāmatas (Rainbow books). Šajā darbā būs aprakstīts ko katra šī standartu „grāmata” dod un kad tā radās un kas to izveidoja.
