Muitas tiesības ir tiesību sistēmas neatņemama sastāvdaļa jebkurā civilizētā valstī. Latvijā muitas tiesības ir ļoti nozīmīga tiesību nozare, kura nepārtraukti attīstās un pilnveidojas. Lai pilnvērtīgi tās apskatītu, jānosaka to vieta Latvijas tiesību sistēmā.
Izmantojot profesora Kārļa Dišlera teoriju, nosakām muitas tiesību subjektu – acīmredzami tā ir “valsts pati, kā visas tautas organizēta kopība vai publiski - tiesiska juridiska persona”1, jo muitas tiesības realizē valsts. Šeit jāmin, ka vēsturē bijuši gadījumi, kad muitas tiesību realizācija tiek pārdota – par samaksu uz laiku nodota, privātpersonām. Šādi precedenti sastopami Krievijas muitas tiesību vēsturē. Nākamais kritērijs ir mērķis – publisko tiesību mērķis “ir visas tautas vai valsts intereses”2 – neapšaubāmi muitas tiesības kalpo vispārības interesēm, nevis kādas konkrētas personas vai personu grupas interesēm. Bez tam, muitas tiesības realizē publiskā administrācija, ar tās rīcībā esošo piespiedu līdzekļu palīdzību, un pašas šo tiesību normas ir imperatīvas, kur:
Tiesību normas nosaka tiešu uzvedības modeli;
Tiesību normas nosaka iespēju izvēlēties kādu no konkrētiem uzvedības modeļiem;
Tiesību normas ļauj izvēlēties uzvedības modeli noteiktās robežās.
Muitas tiesību normu neievērošana izraisa tiesisko seku iestāšanos.
Tādējādi muitas tiesības acīmredzami pieder publiskām tiesībām un administratīvo tiesību nozarei.
Muitas tiesības katrā valstī tiek veidotas, pamatojoties uz valsts muitas politiku, kura ir atkarīga no ārpolitkas un iekšpolitikas savstarpējā līdzsvara, jo muitas politikas ievirze ir ārkārtīgi nozīmīga abās šajās jomās. Valstij rūpējoties par iekšpolitikas stabilitāti, iekšējā tirgus aizsardzību, valsts budžeta stabilitāti, iedzīvotāju labklājību, tā ar muitas tiesību paīdzību var regulēt šos faktorus, vienlaikus iegūstot mazāku stabilitāti ārlietās, jo protekcionisms, kas parasti tiek izmantots šajos gadījumos, nekad neuzlabo attiecības ar ārvalstīm…
