1994. gadā Civilās Aviācijas padome prognozēja, ka gaisa satiksmes blīvuma rādītāji Klusā okeāna Ziemeļu un centrālajā daļā (NOPAC un CENPAC) dubultosies 2000. gadā un jau 2010. gadā pat trīskāršosies. Padome nosprieda, ka tobrīd darbojošās satelītu navigācijas sistēmas nespēs tikt galā ar strauji augošo NOPAC un CENPAC gaisa satiksmi un ka Japānai vajadzētu ieviest jaunas uz satelītu tehnoloģijām balstītas gaisa navigācijas sistēmas, ar kurām apgādāt nākotnes satiksmi Japānas un ap to esošajā gaisa teritorijā. Padome arī nosprieda, ka, lai padarītu gaisa navigācijas sistēmas drošākas, precīzākas un uzticamākas, nepieciešama sistēmu dublēšana pietiekamā līmenī. Tāpēc, lai garantētu sistēmas drošākas un uzticamākas, padome rekomendēja laist gaisā jaunu satelītu un ieviest gaisa navigācijas sistēmas, kas būtu koncentrētas uz jauno satelītu.
Balstoties uz Civilās Aviācijas padomes rekomendācijām, Japānas Civilās Aviācijas Birojs JCAB nolēma laist gaisā jaunu aeronavigācijas satelītu, uz ģeostacionārā meteoroloģiskā satelīta (kas jau kopš 1970. gada tiek izmantots Āzijas/Klusā okeāna valstu apgādei ar meteoroloģisko informāciju) meteoroloģiskās misijas integrējot aeronavigācijas misiju. JCAB nosprieda, ka papildus jau esošajiem satelītiem jākonstruē jauns satelīts, kuru plaši izmantot lidaparātu operatoriem un ATS (Air Traffis Service) stacijām Āzijas/Klusā okeāna reģionā. Šis jaunais satelīts ir pazīstams kā MTSAT (Multi-functional Transport Satellite).…