Ievads
Darba tēma: Motosports. Par motosportu es izvēlējos rakstīt, tik tādēļ, ka pagājušā gada laikā esmu redzējusi motokrosa sacensības un pašai ir arī nācies sēdēt uz motocikla un braukt. Mans tēvs agrāk pats ir piedalījies sacensībās, kuras norisinājušās Liepājas apkārtnē arī pat Nīcas pagastā un Bernātos. Arī mans jaunākais brālis trenējas un piedalās motokrosa sacensībās. Tādēļ arī es vēlējos uzzināt par motosportu kaut ko vairāk, lai būtu zināšanas par šo sporta veidu.
Darba mērķis: Mans darba mērķis ir izzināt motosporta attīstību Latvijā, uzzināt pēc iespējas vairak par motosportu, uzzināt respondentu viedokli par motosporta attstību Nīcas pagastā kā arī smelties informāciju no intervijas ar motokrosa braucēju.
Darba uzdevumi:
apkopot vēsturiskus faktus par motokrosu un motosportu,
intervēt Latvijas labāko motokrosa braucēju Lauri Freibergu,
izveidot aptauju, kas palīdzētu izzināt Nīcenieku interesi, attieksmi pret motosportu.
Hipotēze: Motokrosā ātrumu nevar nopirkt par naudu, tikai caur gribasspēku, izturību, mērķtiecību, natlaidību un savaldību.
Darbā izmantotās metodes: literatūras izklāsts, anketu analīze, intervijas apraksts.
Darba praktiskā nozīmība: Šo darbu var izmantot kā uzziņas materiālu, lai varētu uzzināt par motosportu ko vairāk.
1. Motosporta attīstība
Prmās lielās motosporta sacensības Parīze – Ruāna notika 1894.gadā, 1904.gada 21.un 22.decembrī Parīzē sešu valstu – Anglijas, Austrijas, Beļģijas, Dānijas, Francijas un Vācijas – pārstāvji nodibināja Starptautisko motosporta federāciju (FIM), bet jau 1903.gadā notikušas pirmās motosacīkstes Latvijas teritorijā – Liepājā un Jelgavā. Tiesa, motocikli velotrekos braukuši lēnāk par divriteņiem un arī turpmākajos gados līdz pat Pirmajam pasaules karam Latvijas motosporta pionieri nevarēja lepoties nedz ar lieliem ātrumiem, nedz ar kuplu skaitu.
Vēstures liecības vēsta, ka pēc neatkarīgās Latvijas nodibināšanas pirmās motosacīkstes notikušas 1922.gadā Liepājas Olimpijas velotrekā. Vēl divus gadus vēlāk no Krievijas dzimtenē atgriezās gadsimta sākumā populārais riteņbraucējs Jēkabs Bukse, kurš atjaunoja savu velosipēdu darbnīcu un sāka tirgot arī motociklus. Motosports un tā dažādie paveidi pamazām aizrāva latviešu vīrus un arī meitenes, pulcējot pilnas sacensību trases un skatītāju vietas. Ātrumsacensības rīkotas Rīgas hipodromā (šķiet kaut kas līdzīgs spīdvejam), pa lielceļiem un Mežaparka 3,5 km garajos pastaigu celiņos. 1930. gadā pirmo reizi notikušas „sacensības apvidū” jeb „cross country” – kaut kas līdzīgs motokrosam. Prese regulāri fiksējusi dažādus ātrumrekordus. Tā, piemēram, 1939.gadā Edgars Skurstenis ar 500 kubikcentimetru klases motociklu kilometra distancē sasniedzis ātrumu 160 km/h, bet Arturs Pops 10 kilometru Senču stila velotrekā veicis 7 minūtēs 15,8 sekundēs.
Ilgus gadus motosports attīstījās Latvijas riteņbraucēju un motociklistu savienības paspārnē, bet 1930.gadā motociklisti nodibināja atsevišķu Vislatvijas Motosporta savienību, un nākamajā gadā iestājās FIM. Uz sacensībām Latvijā brauca igauņi, somi, zviedri un vācieši, savukārt labākie latviešu meistari startēja Igaunijā, Lietuvā, Polijā un Vācijā. Modernu motociklu trūkuma dēļ lieli panākumi gan izpalika.
Vilis Čika un Gunārs Gubiņš trimdā izdotajā grāmatā „Latvijas sporta vēsture” norāda, ka 1937. gadā pēc Latvijas Motociklistu biedrības ierosinājuma Imantā iesākts būvēt lielu motodromu, taču projekta realizācija, tāpat kā visu ierasto dzīves plūdumu pārtrauca Otrais pasaules karš un sarkanās armijas iebrukums.
Padomju varas gados Latvijas motosports kļuva par lielvalsts sporta sistēmas sastāvdaļu, izbaudīsim visas šā statusa sagādātās priekšrocības un ciezdams no visiem tā trūkumiem. Kā tas notika padomju laikā un kā tas notiek tagad...
…
