Motivēšana tiek mērķēta uz to, lai darbinieks paliktu tieši tajā darba vietā, kurā viņš šobrīd strādā un nevēlētos no tās aiziet, kā arī uz to lai darbs būtu pēc iespējas efektīvāks. Līdz ar to darbinieku dzīve jāorganizē tā, lai viņiem būtu vēlēšanās strādāt tieši šeit. Cilvēks lielu daļu savas dzīves pavada darba vietā, līdz ar to viņš ne tikai strādā, bet arī kontaktējas ar apkārtējiem, sadarbojas vai tieši pretēji konfliktē, rada jaunas idejas, svin svētkus, bauda ērtības vai neērtības, darba dēļ viņš rūpējas par sevi utt. Tieši tas arī ļauj vadībai viņu piesaistīt dažādiem nemanāmiem paņēmieniem.
Nepastāv vispārēja motivācija, tāpat kā nepastāv vienādas organizācijas un vienādi cilvēki. Tāpēc arī motivācijas shēmu veidošanā nav vienotas prakses. Tas, kas ir labi vienā vietā, citā izrādīsies pilnīgi nederīgi un pat kaitīgi.
Mūsdienu psiholoģijā motivācijas teoriju skaits vērtējams desmitos. Liela daļa no tām balstās uz autoru pieņemtajām aksiomām, kuras savukārt ir saistītas ar šo autoru priekšstatiem par cilvēku psiholoģisko būtību. Mūsdienu psiholoģijas zinātnes metodes vēl neļauj nonākt pie neapstrīdamiem pierādījumiem, ka tieši tas vai cits priekšstats ir vienīgais pareizais. Tā kā motivācija ir personības raksturojošais pamatjēdziens, tad tikpat liela daudzveidība pašreiz vērojama arī personības teoriju klāstā. Centīšos pielīdzināt skolu nelielam uzņēmumam, apskatot populārākās motivācijas teorijas.…