Motivējums ir noteiktu motīvu komplekss, kas veicina cilvēku rīcību noteiktā virzienā. Savukārt, motivēšana ir darbinieku stimulēšana izvēlēties kādu no rīcības alternatīvām, lai sasniegtu organizācijas un personīgos mērķus. Šie mērķi var būt nauda, paaugstinājums darbā, pašapliecināšanās un citas vajadzības.
Kopš seniem laikiem vadītāji centās izpētīt cilvēku motivācijas koncepcijas un atrast visefektīvākās metodes, ar kuru palīdzību varētu ietekmēt cilvēku uzvedību un piespiest viņus rīkoties atbilstoši saviem mērķiem. Mūsdienas teorijas ļoti atšķiras no tām, kuras izmantoja daudzu gadsimtu laikā. Šīs teorijas sāka attīstīties 1940-tajos gados un turpinās attīstīties arī šobrīd. Šīs teorijas tika pamatotas uz cilvēka psiholoģijas un uzvedības un deva iespēju izveidot cilvēku motivācijas pragmātiskos modeļus.
Visas motivēšanas teorijas klasificē uz:
satura teorijām;
norises teorijām;
stimulēšanas teorijām.
Satura motivēšanas teorijas pamatojas uz cilvēku iekšējo motīvu vai tā saucamo vajadzību identificēšanas un ļauj vadītājiem ietekmēt uz darbiniekiem, izmantojot dažādas vajadzību apmierināšanas metodes.
Pie satura motivēšanas teorijām attiecas:
Abrahama Maslova vajadzību hierarhija;
Frederika Hercberga divfaktoru teorija;
Devida Makkelanda “pieredzes – vajadzību” teorija;
Alderfera ERG teorija.
Apskatīsim sīkāk katru no šīm teorijām.
A. Maslova vajadzību hierarhija
Pēc Maslova teorijas visiem cilvēkiem ir daudz dažādu vajadzību un tās var sagrupēt piecās kategorijās. Galvenie A. Maslova teorijas principi, pēc kuriem jāvadās uzņēmumu vadītājiem, ir šādi:
vajadzību sakārtošana pēc to svarīguma;
vajadzību apmierināšanas process ir bezgalīgs;
cilvēku rīcību nosaka vēl neapmierinātās vajadzības. …
