1.Vajadzības un motīvi kā indivīda aktivitātes cēloņi
Visās psiholoģijas teorijās, kas aktualizē personības aktivitātes jautājumu, tiek atzīts, ka tā galvenais avots vienmēr ir vajadzība. Jēdziens „vajadzība” raksturo divas savstarpēji saistītas parādības:
1)nepieciešamību pēc noteiktiem apstākļiem, kas nodrošina cilvēka kā indivīda un personības dzīvi;
2)noteiktu diskomfortu, nestabilu cilvēka psihes stāvokli dažādos apstākļos;1
Savā sākotnējā stadijā vajadzība izpaužas kā nepieciešamība pēc tā, kas vairumā gadījumu atrodas ārpus paša cilvēka. Kā stāvoklis, kas apzīmē vajadzību, nepieciešamība ir iekšpus vērsts stāvoklis un līdz ar to priekšnoteikums zināmai cilvēka aktivitātei, darbībai. Visbiežāk novērojamās minētās aktivitātes izpausmes – pozitīvs vai negatīvs emocionālais stāvoklis. Tādējādi vajadzība raksturojama kā personības „iekšējā”, subjektīvā puse, piemītot spējai izraisīt neievirzītu aktivizāciju, proti, kustību, fizioloģisko, meklējuma un citu personības funkciju pastiprināšanos.
A.Vorobjovs raksta: „Tikai nepieciešamības kā vajadzības stāvokļa „sastapšanās” ar priekšmetu, kas var to novērst, rezultātā cilvēka aktivitāte kļūst mērķtiecīga.”2 Šāda „sastapšanās” psiholoģijas terminoloģijā tiek dēvēta par „vajadzības priekšmetošanās” aktu, respektīvi, vajadzības realizēšanu ar konkrēti tveramu, no apkārtējās vides iegūtu saturu. Savukārt, procesu, kas izpaužas kā vajadzības ārējais saturs, saucams par motīvu. Līdz ar to, var izdarīt secinājumu, ka motīvs ir uz priekšu vērsta aktivitāte, ko nodrošina iekšēji psihiskais stāvoklis – nepieciešamība. Tādējādi, ja tiek pieņemts, ka vajadzību raksturo potencialitāte darboties, tad šajā gadījumā motīva klātesamība piešķir aktivitātei sašaurinātāku, iedarbīgāku raksturu.…