Motivācija

Motivācija dažkārt ir ceļš uz pedagoģiskiem sasniegumiem. Kādā pētījumu pārskatā daudzās korelācijas starp motivācijas un sasniegumu mērījumiem bija caurmērā ap +0.34, un tas rāda, ka augsti motivācijas līmeņi un augsti sasnieguma līmeņi tiecas iet roku rokā. Bet motivācija ir arī sava veida pašmērķis, viens no pedagoģijas mērķiem. Dažāda veida intereses un vērtību izpratne ir rezultāts tai skolas izglītībai, kuru mēs cenšamies sekmēt. Tātad motivācijas īpatnība ir tāda, ka tā ir gan mācību mērķis, gan līdzeklis. [1; 309.lpp.] Ar cilvēka dabas pamatizpausmēm visā mūža garumā saistās ar mērķis piederēt pie kādas sabiedrības daļas. Lai kāda arī būtu bērna izcelsme, viņi ir sociālas būtnes un viņiem visiem ir nepieciešams izjust to, ka viņi pie kaut kā pieder, ka viņiem ir sava vieta ģimenē, skolā un tajās sociālajās grupās, kurām viņu dzīvē ir svarīga loma un kurās viņi cenšas iekļauties. Termins „piederības izjūta” apzīmē cilvēka izjūtu būt daļai no kaut kā, būt kādā veselumā integrētam elementam, būt pieņemtam savā ģimenē, skolā, sabiedrībā. Ja cilvēks nav iekļauts sistēmā, tad viņš ir ārpus sistēmas un spēj uz to tikai noraudzīties no ārienes, t.i., viņš ir vientuļš. Tā ir briesmīga izjūta – būt vientuļam, būt nepiederošam. [2;23.lpp.]
Motivācija apzīmē procesus, kas ierosina, aktivizē un ievirza izturēšanos. Motivācija izskaidro, kāpēc cilvēki dara tā un ne citādi, nenodarbojoties ar jautājumu kā viņi to dara.…